Vampīru medniece. (1.grāmata)

[23]Cīņa pašai ar sevi

*Semas skatapunkts*
Kad pamodos es vairs neatrados tajā dīvainajā mežā, bet kaut kādā autobusa pieturā! Kad paskatījos apkārt es atradu zīmīti uz kuras bija mans vārds, es to paņēmu un izlasīju. To bija rakstījis Soka. Tajā bija rakstīts, ka man jāatrod savs ceļš un jāatbrīvo pazudušās dvēseles, bet lai to izdarītu man jāpieņem upuris un jāiemācās sena burvestība, kas ļaus ceļot starp pasaulēm un palīdzēs nonākt garu pasaulē, taču lai to izdarītu man jābūt vienai man jāpamet draugi un ģimene. 😢
Protams padomājot es nolēmu nest šo upuri, jo skatoties no otras puses es izglābšu savus vecākus un arī viņi ir mana ģimene, tā kā es īsti nepametīšu savu ģimeni.
Tā es devos uz kādu tālu nostūri un sāku trenēties. No sākuma es mācījos kontrolēt savu iekšējo čī. Es pēc dabas esmu nemierīgs cilvēks un, lai iemācītos kontrolēt čī man jāiemācās kontrolēt savs dusmas.
*Pēc nedēļas*
Es vēl projām neesmu iemācījusies kontrolēt savu čī, bet tagad man sanāk jau labāk. Protams nākas cīnīties ar sevi, lai viss sanāktu, bet ja tāda ir brīvības cena es esmu gatava to maksāt.
*Vēlāk*
Esmu iemācījusies kontrolēt savu čī, nu pārejam uz nākamo soli - grāmatas!
Man jāiemācās viss par garu pasauli, visas leģendas, nostāsti un pat tenkas. Tā kā man nepatīk mācīties un es nekad tā īsti neesmu mācījusies, tas būs grūti izdarāms un vēl pie tam, tas būs garlaicīgi! Taču tas vēl nav grūtākais, kas man priekšā. Es sāku lasīt pa vienai vien grāmatai. Tas bija grūti, bet es to izdarīju! Tālāk es lasīju visus interneta rakstus. Pēc tam nācās paceļot un parunāt ar cilvēkiem paklausīties viņu stāstus. Es biju priecīga, kad tas viss bija galā!
Taču nu atliek grūtākais iemācīties maģiju, lai spētu ceļot starp dimensijām! Tiki tagad es sapratu cik garš ceļš man priekšā.
Es sāku ar mazumiņu atradu pasaulē labāko šamani, kā savu senseju.
Viss sākās grūti, šamanis teica ka esmu viņa viss nemākulīgākā audzēkne, mani esot grūti mācīt. Bet es biju centīga, jo zināju, kas ir likts uz spēles un man sāka padoties. Es mācījos un mācījos, līdz es manas mācības bija beigušās. Es biju kļuvusi par garu tempļa sargātāju. Par pazudušo dvēseļu mednieci. Man pirmais uzdevums bija sargāt garu templi. Sākumā man tas likās smieklīgi viegli, bet tad atnāca viņš, melnais bruņinieks un sākās slaktiņš viņš nogalināja visus mūkus arī manu senseju, es biju vienīgā, kas izdzīvoja, kaut gan viņš varēja mani nogalināt viņš mani atstāja dzīvu un vēl pateica paldies!
*Pēc gada*
Tad es vēl nesapratu, ko tad nozīmē, bet vēlāk es noskaidroju, ka viņš ir tas, kas medī dvēseles un caur manu vecāku gariem viņš atrada un iznīcināja vienīgos mūkus šamaņus, gara tempļa sargātājus, kas spēja viņu apturēt.
Ja es tad būtu zinājusi to, ko zinu tagad! Es nekad nebūtu gājusi uz templi, vai vispār pametusi Vilu, Taileru un Pīteru. Taču tagad ir jau par vēlu. Pagātni nav iespējams labot!