Vampīru medniece. (1.grāmata)

[30]Sokas nāve.

*Vēlāk*
*Semas skatapunkts*
Mēs jau kādu stundu sēdējām un domājām, bet vēl neko neizdomājām. Mēs vienkārši nezinājām kā atrast melno bruņinieku un vēl labāk kā uzveikt! Un tad man sāka milgloties acis un pēdējais, ko atceros bija kā visi kliedzot pielec kājās un skrien pie manis. Kad galva vairs nereiba un es atvēru acis, manā priekšā stāvēja Mamma un teica, ka, lai kas notiktu man jābūt stiprai! Tad viņa man iečukstēja ausī, ka esot aizbēgusi no melnā bruņinieka un zinot, kur viņš atrodas, bet, lai tur nonāktu man vajadzēs vampīru karaļa spēku un protams manu lielāko spēku mīlestību! Tad nenokurienes uzradās melna roka, kas manu mammu aizvilka zemes dzīlēs. Es protams kliedzu, lai man atdod mammu un tad viss pazuda, un es savā priekšā atkal redzēju draugu noraizējušos skatienus. Es nespēju to vairs izdarīt un sāku raudāt.😭 Man vairs nebija spēka skatīties kā man dārgie un tuvie cilvēki cieš.Ko, lai es daru, lai tas viss reiz beigtos?
Visi apkārtējie mēģināja mani nomierināt, bet es nespēju apstādināt asaru plūsmu, tās nāca pašas no sevis. Man šķiet es raudāju ne tikai par šo reizi, bet arī par visām pārējām reizēm, kad man gribējās raudāt, bet es turējos.
Tad pēkšņi Vils lika visiem iziet. Viņš paņēma mani savās stiprajās rokās un iekļāva siltā apskāvienā. Man uzreiz palika labāk un es vairs neraudāju, tikai šņukstēju. Kad biju nomierinājusies pilnībā Vils man pajautāja, kas noticis. Un es viņam izstāstīju visu, kas notika, man atkal palika skumji, un es sāku raudāt. Vils saņēma manu seju rokās, ieskatijās man acīs un noskūpstīja. Kad viņš atrāvās viņš pasmaidija un pateica, ka mīl mani. Un tad notika, kas negaidīts man dīvaini sāka lauzt muguru, sāpēja visās malās. No blakus istabas ieskrēja arī pārējie, neviens nezināja, ko darīt. Man bija sāpīgi un ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo es redzēju sāpes Vila acīs skatoties uz mani. Un tad notika vēl viens negaidīts pavērsiens arī Mets nokrita un sāka mocīties sāpēs tā pat kā es. Mēs neviens nesapratām, kas notiek.
Bet tad vienā mirklī bija mokoši sāpīgi un jau nākamajā sāpes pazuda itkā nekas nebūtu bijis!
Kad piecēlos es pamanīju, ka laiks apkārt ir apstājies un visi ir sastinguši izņemot mani un Metu. Tas bija dīvaini!
Tad mūsu priekš parādijās mūks, tāds kāds bija garu templī un iepriekšējais vampīru karalis. Viņi pastāstija, ka es esot sasniegusi gara harmoniju un nu gan labais, gan ļaunais ir līdzsvarā. Nu mums atlika pēdējais pārbaudījums. Pēc šī pārbaudījuma es būšu gatava cīņai ar melno bruņinieku. Es saskatijos ar Metu, mēs abi zinājām, ko tas nozīmē.
Metam bija jāatdod daļa sava spēka man, lai es varētu nokļūt starp garu pasauli un zemi, tas ir starp divām dimensijām!
Bija grūti, sākumā mums bija jāapvieno savas enerģijas, tad šī apvienotā enerģija jānodod mūkam un bijušajam vampīru karalim, kas šai enerģijai pievienoja arī savu dzīves enerģiju un tas nozīmēja tiklīdz es šo enerģiju saņemšu viņi izgaisīs, betviņu enerģija dzīvos manī. Bet pirms viņi man to nodeva viņi mani brīdināja, ka pēc šīs enerģijas uzsūkšanas es vairs nebūšu cilvēks, bet gan kā saka garu pavēlniece, karaliene, alfa. Pēc šīs enerģijas saņemšanas es būtībā kļūšu ne tikai par garu pavēlnieci, bet vispār par visa pārdabiskā pavēlnieci. Kā seriālā Supernatural Ieva!
Mana dzīve mainīsies un es kļūšu nemirstīga. Es zināju, ka tas visu mainīs, bet ja es neupurētu sevi, savu dzīvi, nebūtu neviena cita, kas spētu apturēt melno bruņinieku. Tapēc es piekritu. Kad es saņēmu šo milzīgās enerģijas daudzumu, laiks atkal atsāka ritēt.
Tad es sajutu, ka šī milzīgā enerģija grib parādīt savu spēku un tulīt es iedegšos, kā ziemassvētku eglīte.😂
Sema: Aizveriet acis!
Kad visi bija aizvēruši acis es palaidu enerģiju vaļā un visa māja no manas spožās gaismas iedegās kā kodol sprādziens.
*Vila skatapunkts*
Vienā brīdī Sema atradās manā priekšā un jau nākamajā vairs neatradā tur kur bija iepriekš.
Un te pēkšņi Sema nobļaujas, lai mēs visi aiztaisam acis! Kad es un visi pārējie aiztaisijām acis pēkšņi ne no kurienes parādijās spoža gaisma. It kā mēs atrastos uz saules, izņemot lielo karstumu.
Vils: Kas notika?
Mets: Es, visu varenais mūks un iepriekšējais vampīru karalis iedevām Semai savas enerģijas, cīņai pret melno bruņinieku.
Pēc šiem vārdiem es jutu vilksmi klanīties Semas priekšā un tas pats notika arī ar Metu es to redzēju pēc viņa acīm. Mets man pamāja un mēs abi pakalnījāmies Semas priekšā taču es vēl ar vien nesapratu, kapēc?!?!?!
Arī Sema redzēja manā un pārējo izņemot Meta sejās pārsteigumu un neizpratni. Taču neviens neko nejautāja, telpā valdīja, kapa klusums. Sema kā sapratusi sāka visu stāstīt.
Sema: Pēc enerģiju apvienošanas es kļuvu par visa pārdabiskā karalieni. Manī tagad mīt liels spēks un mans uzdevums ir atrast un iznīcināt melno bruņinieku pirms viņš spēj sevi atkal atdzīvināt.
Tad notika, kas negaidīts mūsu priekšā parādijās melnais bruņinieks un, viņam blakus kāds novārdzis puisis.
Sema: Soka!
Ak, tad tā izskatās tas Soka?!?!?! Taču melnais bruņinieks tikai pasmējās par Semas izmisīgo saucienu.
Melnais bruņinieks: Par to, ka neatdevāt man vampīru karali un to ka traucēji maniem plāniem, es parādīšu jums ka nejokoju, kad teicu, ka nogalināšu visus jums dārgos cilvēkus.
Melnais bruņinieks apvija melnus dūmus ap Sokas ķermeni un jau pēc brīža viņš nekustīgs saļima uz grīdas.
Semai sāka tecēt asaras un viņa sāka kliegt. Taču melnajam bruņiniekam bija vienalga viņš jau devās prom, Sema to negribēja pieļaut un gribēja jau skriet viņam pakaļ, bet Mets viņu apturēja. Tad melnais bruņinieks pazuda lielā melnu dūmu mākonī. Sema protams bija ļoti nikna, ka melnais bruņinieks aizgāja. Viņa jau atkal sāka kliegt!
Sema: KĀ TU TĀ VARĒJI! VIŅŠ NOGALINĀJA SOKU! NELIETIS!
Viņa sāka raudāt un sist ar dūrēm Metam pa pleciem! Mets viņu apskāva.
Mets: Tu vēl neesi gatava. Tev nosākuma jāiemācās lietot savas jaunās spējas! Ja tu būtu tagad cīnijusies ar viņu tu nomirtu, un Sokas nāve būtu veltīga! Es apsolu, ka mēs atriebsim Sokas nāvi, bet tagad nav īstais laiks.
Sema saprata, ka Metam ur taisnība un norimās, bet raudāt nepārstāja. Viņa aizgāja pie Sokas ķermeņa, paņēma viņa galvu, ielika sev klēpī un sāka diedāt.