XIV

639 75 6
                                    

Stiprs vējš ievirpuļoja manā istabā. Dženete acīm redzot jau bij piecēlusies. Vismaz man blakus viņas vairs nebija.  Es piecēlos no gultas , nodrebuļojos , aizvēru logu un devos uz virtuvi.
Es nožāvājos un ienākot virtuvē , sacīju - tik labi Smaržo!-
Virtuves galdiņu rotāja skaista pankūku kaudze , četri šķīvji , iebiezinātais piens un zemeņu zapte.
- Džī , Tu pati taisīji? - es ar lepni smaidu jautāju Dženetei.
- Nē , šoreiz ne , Tailers šorīt rosījās pa virtuvi. -
Es izbolīju acis un uzlūkoju Taileru.
- Tu domāji ka es nemāku gatavot? -
Viņš uztaisīja tādu grimmasi , itkā es viņu būtu ļoti aizvainojusi. Es tikai iesmējos un sacīju - pagaidi , Tev nav cepures , bet kur tad slēpjas Tavs mazais pavāriņš? -
Jā , es Dievinu skatīties multenes, un 'Gardēdis' ir viena no manām mīļākajām.
- ak Tu Gudrīte ! -
Dženete sāka smieties , bet Tailers pēc sava teksta metās man virsū . Viņš mani paņēma tā sauktajā 'līgaviņā'. Es pretojos cik spēka , bet Tailers protams ir daudz spēcīgāks par mani un man nekas nesanāca.
Tailers mani aizstiepa un savu istabu , aizslēdza durvis un sāka runāt - es nevēlos lai mēs esam tikai draugi . -
Es saņēmu dūšu un beidzot atbildēju to , ko man jau sen vajadzēja pateikt - es arī nevēlos lai mēs esam tikai draugi. -
- Manās acīs , Tu esi viss! -
Es nespēju novaldīties un noskūpstīju viņu. Es nespēju atturēties. Vienkārši nespēju . Es biju alkusi pēc viņa stundām ilgi , un te nu mēs esam...

》VIŅŠ《Donde viven las historias. Descúbrelo ahora