》VIŅŠ《

XXII

- Mums jau nav jāņem ārā maizītes , mellenīt? - Tailers man jautāja.
Pēc puiša jautājuma , es sapratu ka es aizmirsu par maizītēm. Izķepurojos no puiša apskāviena un metos uz virtuvi .
Paldies Dievam , siermaizītes nav piedegušas , tikai nedaudz kraukšķīgākas nekā vajadzētu būt.
Tailers nākot uz virtuvi man teica , kamēr es taisīju vaļā cepeškrāsni , un centos izķeksēt no turienes maizītes - nu , piededzināji ? -
- nekā nebija. Viņas ir kraukšķīgas , bet man tādas labāk garšo. -
- ak tad tā ? -
- Jā. -
- nu labi . -
- ja Tev negaršos , man paliks vairāk .-
-Tu tāpat neapēstu visas , tāpēc man nekas cits neatliks kā Tev palīdzēt. -
- labāk neizrunājies un padod man šķīvi. -
Tailers padeva man šķīvi , un es uz tā uzstūmu astoņas kraukšķīgas vai arī varētu teikt - labi apceptas - siermaizītes.
Mēs abi devāmies uz viesistabu.
Nonākuši tur , Tailers paņēma no manis šķīvi , iesēdās dīvānā un ielika šķīvi sev klēpī.
- nekā nebija , es arī gribu maizītes. -
Es apsēdos cieši blakus Taileram , uzliku kājas uz dīvāna un galvu uz viņa pleca. Viņš aplika savu roku ap mani , cik nu tas bija iespējams , un mēs katrs paņēmām pa maizītei.
Tailers iekodās un man teica - nav nemaz tik sliktas , mellenīt. -
Es izlikos ka es esmu apvainojusies , un sacīju - Tu gribi teikt , ka es tik pat kā nemāku gatavot ? -
- nu tā es neteicu. -
- ja Tu tā domā , tad turpmāk ēdienu taisīsi Tu .
- nē , Tev ir izcilas maizītes. -
- nepielien. -
Tailers izņēma no manas rokas manu maizīti un sakļāva kopā mūsu lūpas.