》VIŅŠ《

XX

Džeims sāka klāstīt mums savu plānu - jūs abi Tailer un Šarlot , iesiet mums ar Dženeti pa priekšu un skatīsieties apkārt. Ja kaut ko ieraugat , sakiet , jo ja mēs ejam pa īsāko ceļu ,  tad es nedomāju ka mūs kāds var pamanīt , bet ejot pa drošāko ceļu pašlaik , viss var beigties  bēdīgi , jo tur ir pilns ar laternām un tas kā ne kā ir pilsētas centrs. -
- kāpēc drošākais ceļš pašlaik? -
- jo pa otru ceļu ir pilna tumsa , un tur ir dzelzceļa sliedes , kas jāšķērso būtu , ja mēs tur ietu. -
- nu labi , tad dodamies. -
Es ieķēros Taileram elkonī , Dženete to pašu izdarīja Džeimsam un mēs devāmies ceļā. Mūsu intervāls bija apmēram septiņi metri. Centāmies iet klusi kā pelītes , bet Taileram iezvanījās telefons. Tailers cik ātri vien varēja , nospieda sarkano klausuli un pavisam izslēdza telefonu.
Es viņam čukstēju - kāpēc Tu neizslēdzi skaņu? -
- jo mēs gaidījām Džeimsa ziņu , sagaidījām un aizskrējām pie viņa. Pa kuru laiku es to varēju izdarīt mellenīt ? -
- kamēr Tu mani stiepi sieriņ. -
- es tevi turēju lai Tu nenokristu , gudrīt. -
- neizrunājies ģēnij. -
Mēs gājām jau kādu laiciņu . Pa ceļam mūs pamanīja diezgan daudzi cilvēki , bet neviens jau nezin ka Džeimsu kāds meklē , nu protams izņemot pašus policistus un restorāna darbiniekus , kas pieķēra saldo pārīti.
Bija piķa melna tumsa , bet varēja saprast ka līdz mūsu dzīvoklītim ir nepilns kvartāls.
Mēs šķērsojām ielu un dzirdējām policijas skaļruni - es jums pavēlu apstāties . -
Mēs visi četri saskatījāmies , un mums visiem galvās bija viena un tā pati doma , ko skaļi izsauca Tailers - BĒGAM! -