》VIŅŠ《

XI

Es te jau esmu kādu pusstundu. Sēžu vēsajās smiltīs un skatos kā okeāna viļņi krīt viens pār otru.
Pēkšņi es sajutu rokas. Pazīstamas rokas , kas mani apskāva no aizmugures , no kurām es vienkārši nespēju pretoties , bet šoreiz nevarēja savādāk.
- ko Tu gribi ? - es ar pieraudātām, sarkanām acīm viņam jautāju.
- es gribu tevi , tu esi mana pasaule , Tu esi mans Visums. -
- un kas notika dzīvoklī? - es atkal nespēju noturēt asaras pie sevis...
Tailers noslaucīja man uz vaiga tekošo asaru un teica - es zinu , es esmu pie visa vainīgs , es noticēju kaut kādai muļķīgai īzziņai , tai vietā , lai noticētu Tev ! -
- kā Tu tā varēji? -
- es nezinu...-
- un kad Tu zināsi?-
- es vienkārši negribēju lai man salauž sirdi , kur nu vēl cilvēks kuru es mīlu. -
- bet...- viņš mani pārtrauca , viņš atkal sakļāva mūsu lūpas kopā bet šoreiz tas nebūs līdzets. Es atrāvos no viņa un es pabeidzu savu sacīto - ne Tev vienam ir salauzta sirds ! -
- Tu nesaproti mani . -
- es saprotu , un tagad es Tev varu piedāvāt tikai vienu - just friends . -
Saskuma gan viņš , gan es , bet nu , tas bija vienīgais ko es viņam varēju piedāvāt...
- labi , es saprotu , bet var vismaz draugu apskāvienu? -
Es viņam pamāju ar galvu un Tailers mani apskāva.
Varbūt es tomēr esmu viņam dārgāka nekā man liekas... ?