》VIŅŠ《

XIII

Kāds pieklauvēja pie manas istabas durvīm un jautāja - vai es drīkstu ienākt? -
- protams , Džī. -
Viņa apsēdās gultā man blakus , uzlika savu galvu uz mana pleca un iesāka sarunu :
- kas ir starp tevi un Taileru ?
- nekas nav .
- bet kā jūs viens uz otru skataties .
- skatāmies , bet viņš man neticēja , pievīla mani...- es knapi tiku līdz teikuma beigām un izplūdu asarās.
- bet viņš nožēlo , Tu domā viņam bija patīkami padomāt , ka Tu viņu krāp? -
- tā vietā viņš man varēja paprasīt vai tā ir patiesība. -
- Tu zini kāpēc viņš to tik sāasināti uztvēra ? -
- es negribu zināt. - es aizgriezos prom no Dženetes , un centos izlikties ka es guļu.
- man vienalga bet es zinu ka Tu nemaz neguli un es tāpat pastāstīšu , gribi Tu to vai nē!-
Es sarāvos kamoliņā , jo nezināju ko gaidīt no Dženetes...
- viņš to tā uztvēra , jo Tu viņam esi svarīga , Tu esi viņa Visums , viņš nevar bez Tevis , un es zinu ka Tu nevari bez viņa. -
- nav taisnība. - es nu jau centos novaldīt asaras .
- Bļāviens , Tu nesaproti ka Tailers tevi mīl vairāk par visu pasaulē , un viņu uztrauc viss , kas notiek ar tevi , viņš nevēlējās tevi pazaudēt Šarlot!??-
- es gribu tam ticēt , bet es neticu ka tā ir patiesība.-
- Tu man tikai tā saki , bet es zinu ka dziļi sirdī Tu tā nemaz nedomā. -
Viņa mani apskāva no aizmugures. Labi ka ir tādi cilvēki , kuri padara dienu gaišāku , uzlabo garastāvokli un palīdz visās dzīves situācijās.
Es jutos laimīga , ka man ir Dženete .
Un ar tādu laimes sajūtu , arī iemigu tādā ātrumā , itkā tikko ar kosmosa raķeti būtu pacēlusies debesīs.
Dženetes teiktais bija viss tīrākā patiesība . Es tiešām dziļi sirdī ceru , ka Tailers mani mīl...