RAIN | Jeon Jungkook FF ✅

22. daļa

Jungkooks beidzot iznāca no vannasistabas un jutās daudz tīrāks un svaigāks. Alkohols pamazām bija izgājis no viņa un viņam likās,ka pasaule ir palikusi krāsaināka. Viņš bija laimīgs,ka tu viņam piederi un viņš var tevi saukt par "Savu".
Viņš beidzot bija izdomājis plānu,kā palikt kopā ar BTS un tajā pašā mirklī,arī ar tevi.
Viņam bija spoža ideja.

Viņš atkal bija uzvilcis tavu halātu un viņš devās uz viesistabu,kur bija TV ieslēgts un...
Viņš ieraudzīja tevi guļam uz dīvāna.
- Y/N...ah... - Viņš pienāca pie tevis. - Kāpēc tev tik ātri bija jāaizmieg? - Viņš nopūtās un apsēdās tev blakus.
/Bet..viņa tik jauki izskatās,kad guļ...omg...Y/N...es tevi tik ļoti mīlu../
Viņš pieliecās pie tevis un maigi noskūpstīja tavu pieri.

Tajā brīdī es pamodos. Es atkal jutu,ka kāds sēž man blakus. Es atvēru acis un ieraudzīju Jungkooku. Un..viņš atkal bija manā halātā...

Viņš skatījās uz mani un smaidīja.
Es piecēlos sēdus un pabīdījos tā,lai viņam ir,kur sēdēt.
- Umm...ko tu dari? - Es viņam prasīju. Viņš pasmīnēja.
- Vai es nevaru skatīties uz savu guļošo skaistuli? - Es nobolīju acis un iesmējos.
- Pff...- Es piesarku un novērsos no viņa.
Jungkooks pasmaidīja un pagrieza manu seju pret viņu. Viņš pieliecās man tuvāk un es atkal jutu viņa karsto elpu uz savas sejas.
Tajā mirklī,kad viņš grasījās mani noskūpstīt,mājas ārdurvis atsprāga vaļā. Mēs ātri atrāvāmies viens no otra un paskatījāmies,kas tur bija.
- Y/N!! Esmu mājās!! - Tā bija...
Man izpletās acis.
- M...Mammu? - Es skatījos uz viņu. Viņa neskatījās uz mani,bet viņa nopietni skatījās uz Jungkooku.
- Y/N? Vari paskaidrot,kas šeit notiek? - Viņa izklausījās nikna. Es nopūtos un uz brīdi aizvēru acis.
/Ahh...nu sāksies.../

Es atvēru acis un izkāpu no gultas.
- Mammu...lūdzu nomierinies...es visu paskaidrošu. - Es piegāju viņai tuvāk. Viņa brīdi blenza uz mani,taču,tad pasmaidīja.
- OMG! Manu saulīt!! Man tevis tā pietrūka! - Viņa steigšus samīļoja mani un tas lika man uz brīdi aizturēt elpu.
/Woww..tas nu gan bija negaidīts pavērsiens../
Es biju mazliet izbrīnīta par viņas pēkšņo labo garstāvokli,taču...vai nav vienalga? Viņa vismaz nav dusmīga.
Es atbildēju viņas apskāvienam.
- Mammu! Man arī tevis pietrūka! Bet...kāpēc tu man neteici,ka būsi tik ātri mājās? - Es paskatījos uz viņu. Viņa pasmaidīja.
- Es gribēju tevi pārsteigt,bet izskatās,ka...- Viņa pašķielēja uz Jungkooku,kurš visu laiku stāvēja pie dīvāna,pilnīgi kluss. - Izskatās,ka mani pārsteigums pašu sagaidīja mājās. - Viņa piemiedza man ar aci un tas lika man nošokēties.
Man likās,ka viņa dusmosies...
Varbūt vienkārši es pārāk daudz domāju...
Jungkooks uzreiz pienāca pie mums.
- Labdien,Y/N mamma! Es ļoti atvainojos,ka esmu tādā paskatā,bet...- Viņu apturēja mana mamma.
- Neatvainojies. Es zinu,kā tas ir. - Tad viņa pagriezās pret mani. - Mana meitiņa jau ir izaugusi un es taču nevaru viņai aizliegt būt kopā ar kādu,kuru viņa mīl un galvenais,lai jūs kopā jūtaties labi un esat laimīgi viens ar otru. Es atceros,ka tavā vecumā,man bija tas pats. Es domāju,ka mana mamma dusmosies,bet nē. Viņa teica "Dari visas lietas ātrāk un esi laimīga." - Viņa iesmējās par saviem vārdiem un tas lika mums arī iesmieties.
- Labi...tad nu...es atstāšu jūs vienus,ja? - Viņa prasīja. Es apstulbu.
- Bet...kur tad tu iesi? - Viņa pasmaidīja.
- Vispār man...arī ir...nu...jauns draugs un es...viņš uzaicināja mani uz randiņu. - Es nobrīnījos,ka mana mamma pēkšņi palika kautrīga,to sakot. Par viņas vārdiem man iestājās šoks un prieks.
- Omg,mammu! Es tā lepojos par tevi! - Es viņu vēlreiz apskāvu un viņa iesmējās.
- Tad nu ej pie viņa. - Es teicu. Viņa priecīgi pamāja.
- Labi...tad izklaidējieties,jaunieši. - Viņa iedeva man buču uz vaiga un izgāja laukā.
Es pagriezos pret Jungkooku un mēs abi sākām skaļi smieties.