RAIN | Jeon Jungkook FF ✅

31. daļa

Es sastingu.
Es nezināju,ko darīt tajā brīdī.
Viņš vienkārši mani ņēma un noskūpstīja uz lūpām.
Tas ir ārprāts.
Es negribēju,lai kaut kas tāds notiek.

Es ātri atrāvos un pagrūdu viņu nost no manis.
- Tu esi jucis? - Es skatījos uz viņu ar niknu skatienu. Viņa acis uzreiz satumšojās un viņš nolieca galvu.
- Akdievs...piedod...man nevajadzēja... - Viņš pats arī bija dusmīgs uz sevi. Es vienkārši novērsos no viņa un blenzu uz viņa paklāju.
Man nevajadzēja kaut ko tādu pieļaut.
- Y/N...lūdzu piedod man...bet...es nevarēju ilgāk izturēt... - Viņš skatījās uz mani caur asarām. - Zinot,ka tu esi kopā ar Jungkooku..tas arvien vairāk mani sāpināja un...es negribēju tevi nobiedēt...vienkārši..... - Viņš brīdi apklusa. - Man tu ļoti patīc un...es negribēju tevi sāpināt kā Jungkooks. Es gribēju tikai palīdzēt...- Viņš piecēlās un es sagrābu viņa roku.
- Jimin...es tev piedodu...bet tev jāsaprot,ka...- Viņš mani apturēja un pamāja.
- Es jau zinu. Tu vēl mīli Jungkooku un pret mani neko nejūti. Es jau sapratu. - Viņš izrāva roku no manis un izgāja no viesistabas.
Tajā brīdī es sāku raudāt.
Es negribēju,lai vispār kaut kas tāds notiek. Tagad arī es sāpināju Jiminu.
Taču es nevarēju...
Es vēl aizvien mīlu Jungkooku.

Tā kādu brīdi es sēdēju,kad es izdzirdēju durvju zvanu. Es gribēju jau iet tās atvērt,kad Jimins man paskrēja garām.
- Es atvēršu. - Viņš teica un es mierīgi atgūlos dīvānā.

Jimins atvēra durvis.
Viņam izpletās acis,ko ieraudzīja savā priekšā.

- Jungkook? - Jimins tiešām pārliecinājās,ka viņam nerēgojas. - Ko tu šeit dari? -
- Kur viņa ir? Viņa ir pie tevis vai ne? - Jungkooks dusmīgā tonī jautāja. Jimins uzrāva uzaci un izlikās,ka neko nesaprot.
- Par ko tu runā? Kas ir pie manis? - Tagad Jungkooks vēl vairāk sadusmojās. Viņš saķēra Jimina jaka apkakli un pievilka to pie sevis klāt.
- Es vēlreiz neatkārtošu. Kur viņa ir? -Jimins tikai blenza uz viņu un nezināja,kā rīkoties.

Es domāju,ar ko Jimins runā,tāpēc es aizgāju paskatīties.
- Jimin,kas tur...- Es apstājos,jo ieraudzīju negaidītu skatu. Tur bija Jungkooks un viņš turēja Jiminu pie sevis. Mūsu acu skatieni sastapās un viņš momentā atlaida Jiminu. Es tikai sastingu uz vietas un nezināju,kā reaģēt.
To man nevajadzēja darīt,jo,tad viņš nāca manā virzienā.
Es uzreiz kāpos uz atpakaļu,līdz viņš bija pie manis.
Viņš nopietni ieskatījās man acīs un,tad pārmeta mani pār viņa plecu. Es biju šokā par viņa izdarībām. Es sāku sist viņam pa muguru un sāku spārdīties arī ar kājām.
- Laid mani zemē,tu idiot! - Es kliedzu,taču viņš mani ignorēja.

Jimins gribēja nākt palīgā,taču Jungkooks paskatījās uz viņu,ar tādu skatienu,ka Jimins palika uz vietas un noskatījās,kā mēs abi pazūdam no viņa skata.

Es turpināju viņam spert,taču viņš pacieta manus spērienus. Viņš mani iegrūda mašīnas priekšējā sēdeklī un pats piesēdās pie stūres. Es tikai blenzu viņam virsū un domāju,ko viņš tālāk darīs.
Viņš nopietni paskatījās uz mani,pirms ierunājās.
- Piesprādzējies. - Viņš man pavēlēja un iedarbināja mašīnu. Es,protams,viņu neklausīju un sakrustoju savas rokas uz krūtīm.
Jungkooks to pamanīja.
Viņš momentā pieliecās man klāt,aizsniedzās aiz drošības jostas un es atkal piesarku,dēļ viņa tuvuma. Viņš mani piesprādzēja un pats atkal pievērsās stūrei.