Dēmons

Part 4

Aleksandrs Hunters ^

 Pamodos dzirdot kliegšanu. Mani vecāki atkal strīdas. Es piekļāvu savas kājas pie krūtīm atbalstīju savu galvu uz tām un ļāvu vaļu asarām. 

Pēc kāda laika klusītēm izskrēju no istabas un piegāju pie telefona. Zvanīju vienīgajiem cilvēkiem ,kuriem varu lūgt palīdzību. Pēc neilga brīža telefonu pacēla vecmamma. 

- Baba, lūdzu atbrauc man pakaļ es nevaru pagulēt, vecāki atkal stīdas un Lindas nav šeit. Man bail, Baba.- es klusītēm čukstēju.

- Cālīt, viss būs labi es vēlos lai tu tagad klusiņām ej ārā no mājas un gaidi mūs.- es klusītēm lavījos lejā pa kāpnēm. Gandrīz tikusi līdz durvīm es pagriezos redzot, kā tēvs met stikla vāzi un tā atsitās pret sienu blakus mātei un izšķīda. Māte iekliedzās un es skrēju ārā pa durvīm. Ārā jau sākās vētra ,bet es tikai turpināju skriet.  Nonācu pie krustojuma ,kas ved uz manu vecvecāku māju, kad pamanīju kravas mašīnu ,kas ietriekusies mana vectētiņa mašīnā. Man atkal acīs sariesās asaras un es kliedzot pēc vecmāmiņas skrēju uz turieni. Mani apturēja kāda sieviete, un es ieraudzīju melnu maisu no kura ārā karājas manas vecmāmiņas roka...

Es pielecu augša, visa biju vienos sviedros. Man šis murgs nav bijis jau tik sen , bet tagad kad atkal esmu atgriezusies pie tēva tie nāk atpakaļ. Es piecēlos no gultas un iekāpu vēsā dušā noskalojot sviedrus un tikko redzētās šausmas. Izkāpu no ilgās dušas, aptinusi dvieli ap savu ķermeni iegāju atpakaļ istabā. Uzvilku melnus džinsus, vienkāršu baltu topiņu un lai nosegtu plecus tiem pāri uzvilku lielu, pogājamu vīriešu kreklu. 

Pie skolas Lindu jau gaidīja bariņš ar meitenēm un tiem puišiem, starp viņiem pamanīju Santu. Izkāpām no mašīnas un pie mums pienāca Santa.

- Kā tad jūs viena otru pazīstat? - Santa jautāja

- Šī sīkā kuce ir mana mazā māsa - Linda teica nobolot acis.

- Es arī tevi mīlu, māsiņ - es pasmīnēju.

Linda aizkaitināta aizgāja pie saviem draugiem. Es klusītēm nosmējos par viņas stulbo reakciju. 

- Es nemaz nezināju, ka viņa ir tava māsa. Es arī negribētu tādu māsu.- Santa nopūtās līdzjūtībā.

Mēs turpinājām sarunāties ejot uz klasi. Pie vēstures kabineta durvīm man ar Santu bija jāšķirās, jo viņai ir cita stunda. Iegāju iekšā un gāju uz klases aizmuguri sēdēt blakus seksīgajam čalim. 

Stundas beigās skolotājs mums paziņoja, ka šī mēneša laikā mums visiem būs noteikti partneri ar ,kuriem kopā būs jātaisa projekts par pirmo civilizāciju uz zemes. Pie mana skapīša atspiedies stāvēja Aleksandrs. Piegāju pie viņa un sakrustoju rokas pār krūtīm.

- Vai varu kā palīdzēt?- Aleksandrs paskatījās uz mani un pasmīnēja.

- Es esmu pārliecināts, ka esi par mani dzirdējusi, bet ja nē tad es esmu Aleksandrs Hunters-

- Emma Andersone- teicu maigi uzsmaidot.

- Bet ja nopietni es atnācu pajautāt ,ko tu vakar darīji kopā ar to frīku? Tik skaistai meitenei kā tu jau nevajadzētu vazāties apkārt ar tādiem dīvaiņiem.- es nobolīju acis un atteicu. 

- Nu ko lai dara, nespēju atturēties.- viņa seja kļuva nopietna un ierastais smīns bija pazudis

- Ko tad jūs tur kopā darat?- 

- Jā zini mēs kopā šņaucam- sarkastiski noteicu, un pagrūdu viņu nost no skapīša, izņēmu vajadzīgo un gāju uz savu nākošo klasi.

Pēc stundām es satiku Santu un viņa mani parāva līdzi sev pie puišu bariņa. Kur stāvēja gan Aleksandrs ,gan puiši kurus satiku vakar. 

- Puiši šī ir mana jaunā labākā draudzene Emma- Santa teica uzsmaidot man

- Jā man liekas ,ka mēs viņu jau vakar satikām, bet tik un tā mani sauc Zaks tas ir Čārlijs un viņš ir Harijs, Santas čalis. Un tā kā es pārāk labi pazīstu Aleksandru zinu, ka viņš jau sen ir ar tevi iepazinies- 

- Lai vai kā, vai tu kā Santas jaunā draudzene nevēlētos nākt uz manu ballīti rīt septiņos vakarā, jo tik smukai meitenei kā tu ,manuprāt, vakarus nevajadzētu pavadīt vienai.- Čārlijs teica, piemiegdams man. Es pasmaidīju.

- Davaj būšu tur...-