Dēmons

Part 8

Pie Čārlija pavadījām gandrīz visu dienu runājot par dažādiem nenozīmīgiem sīkumiem. Viss bija tik perfekti līdz brīdim, kad ieslēgusi telefonu, kuru pirms ballītes biju nolēmusi izslēgt, lai netiktu bombardēta ar simtiem ziņu no sava tēva, tagad to nožēloju, jo telefons burtiski eksplodēja no tām visām. Es pat nepievērsusi tām uzmanību atkal izslēdzu to un devos mājās. Zināju, ka ziņas lasīt nav vērts ,jo tāpat dabūšu klausīties tēva un Alises lekcijā par to cik es esmu bezatbildīga. Ja viņi kaut uz sekundi ir iedomājušies, ka atbraucot šeit es viņiem ļaušu zināt visu par savu dzīvi, tad viņi rūgti maldās. Nonākusi pie savas mājas durvīm es smagi nopūtos un atvēru tās. Aizcirtu tās pietiekami stipri, lai visi zinātu, ka esmu mājās. Tēvs iznāca no virtuves izskatoties ļoti aizkaitināts.

- Emma, vai tu vispār apzinies cik ļoti uztraukušies mēs bijām?-

- Nu es tagad esmu šeit, nomierinies man nekas nav noticis.- es teicu jūtot, ka dusmas par to ,ka pēkšņi mans tēvs izliekas ka viņam rūp kur es esmu, palielinās un atcirtu. 12 gadus nelicies par mani ne zinis tagad kļuvis par ''ideālo tēvu''.

- Tas bija ļoti bezatbildīgi no tavas puses. Tava māsa atnāca mājās raudot un stāstot par visām lietām, kuras tu esi darījusi. Linda bija tik ļoti uztraukusies par tevi ,un tu pat neiedomājies atsūtīt kaut vienu ziņu. - tēvs paceltā balsī teica. Tā sīkā kuce, pielien tēvam viņam par to pat nenojaušot.

- Aij, cik traki. Vai, Lindiņai viss kārtībā?- es ar mākslotu maigumu jautāju. Tā maita visus šai mājā ir apvijusi ap savu mazo pirkstiņu. Protams, tā perfektā, mīļā Lindiņa salīdzinājumā ar bezrūpīgo, izlaidīgo dēmonu. Laikam tā tēvs to redz.

- Pat neiedomājies šo visu pārvērst par joku, Emma Marija Andersone, es šādu uzvedību zem sava jumta nepieņemšu. - viņš dusmīgi sauca. Man tā vien gribējās smieties par to cik dusmīgs viņš bija, un ka viņš iedomājas ,ka man rūp kaut vārds no viņa sacītā. Istabā ienāca Alise un pamanot mani sarauca uzacis.

- Beidzot esi iedomājusies parādīties? Varēji vismaz kādu ziņu dot ,kur tad Tu visu nakti biji? - viņa teica kļūstot jau sarkana no dusmām.
- Nedomāju, ka Tev būtu jāzina kur es pavadu savu laiku- es caur sakostiem zobiem izgrūdu
- Neiedomājies tā ar viņu runāt, Emma, izrādi kaut mazāko cieņu!- sacīja tēvs. Es nobolīju acis un teicu
- Tikai tādēļ, ka Tu viņu viņu apprecēji, izdrāzi un viņa Tev piedzemdēja bērnu, nenozīmē ka mani interesē viņas viedoklis- es noskaldīju un izgāju pa durvīm aizcirstama aiz sevis tās. Iegāju istabā, uzvilku treniņbikses un gaiši zilu maiciņu uz lencītēm.

Pēc pāris stundām pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Tās pavērās un pa tām ienāca Ralfs

- Nāc vakariņās. Es zinu, ka visi ir uz tevi apvainojušies, bet tu man joprojām patīc.- viņš kautrīgi teica viņa vaigiem viegli iesārtojoties, liekot man pasmaidīt par to cik viņš ir jauks.

- Paldies, maziņais, es dzirdēju, ka tev drīz būs dzimšanas diena.- es maigi teicu. Viņš piesarka vēl vairāk un apsēdās man blakus.

- Jā, 21. septembrī. Vai tu brauksi mums līdzi?- viņš teica ar cerību acīs.

- Nē, mazais, piedod, tas nav tevis dēļ. Vai ir kaut kas īpašs, ko tu vēlētos?- es ievaicājos ar roku izbraucot cauri viņa maigajiem, brūnajiem matiem.

- Es vēlētos kādu lietiņu kas man atgādina visu manu ģimeni, kaut gan zinu ka viņi mani gandrīz nekad neievēro, bet es viņus tāpat ļoti mīlu.- Ralfs teica skumjā balstiņā. Man bija skumji uz viņu skatoties zinot, ka viņš ir tik jauks, bet viņu neviens nenovērtē. Es zinu kā tas ir kad tu jūties nekam nederīgs savas ģimenes acīs, jo es tam arī izgāju cauri pirms tēvs pameta manu māti.

- Es tev apsolu, ka palīdzēšu kad tu jutīsies vientuļš. Es beidzot būšu tāda lielā māsa kādu tu esi pelnījis.- es teicu apskaujot Ralfu un noskūpstot viņa pieri.