Dēmons

Part 5

Emmas kleita priekš ballītes^

Dienas vidū, kad stundas gandrīz jau bija beigušās es gāju pie sava skapīša pie kura jau stāvēja tas frīks. 

- Čau ,kēksiņ, nespēju tevi aizmirst pēc iepriekšējās tikšanās reizes, tāpēc iedomājos atnākt apsveicināties. Mani sauca Nils. Un kā tevi ,kēksiņ? -

- Tev nav nekā labāka ko darīt. Liec tak man vienreiz mieru. - es aizkaitināta teicu.

- Mmmm, kēksiņam ir raksturiņš. Man vienmēr ir patikušas tādas ,kurām iekšā ir uguntiņa.- viņš teica pielienot man tuvāk. Tagad man tas jau sāk nepatikt. Es jūtos neērti.

- Nevēlies izbaudīt kaut ko no paradīzes?- viņš jautāja pasniedzot man mazu maisiņu ar narkotikām. 

- Novācies-  es stingri noteicu.

Pēkšņi parādījās Aleksandrs un norāva viņu no manis nost. Viņš viņu stipri piespieda pie skapīša un naidīgi norūca.

- Tu zini ,kas notiek ar cilvēkiem kuri man nepatīk. Tu taču negribi būt viens no viņiem. Vai ne?- Nils noraustījās un aizskrēja prom. Aleksandrs pielīda man tik tuvu, ka es varēju sajust viņa karsto elpu uz sava kakla, un klusā, zemā balsī nočukstēja.

- Dūda, es jau tev teicu,ka tev nevajadzētu vazāties apkārt ar tādiem cilvēkiem kā viņš. Izskatās, ka tev ir gudra galviņa, nevēlies taču sapist sev visu dzīvi tikai viena balta pulverīša dēļ.- 

- Es neredzu ka tā kaut kādā ziņā būtu tava darīšana. Tu mani tik tikko kā pazīsti. Tādēļ labāk nejaucies mana dzīvē un uztraucies par savējo.-

- Es tev varu sniegt labāku kaifu nekā tas pulverītis. - 

- Sapņo vien tālāk.- teicu nobolot acis. 

- Es jau to daru.- viņš teica un vieglām ar savām jutekliskajām lūpām nobrauc gar manu kaklu. Es iekodu sev lūpā ,lai atturētu sevi no emociju izrādīšanas. Viņš turpināja maigi skūpstīt manu kaklu līdz viņa lūpas atradās uz manējām. Es atrāvu savas lūpas no viņa un pieliekusies pie viņa auss nočukstēju

- Mani nebūs tik viegli dabūt kā tās pārējās. Es domāju ka tu vari labāk. Kā nekā jāattaisno sava reputācija.- es viegli viņu pagrūdu ar plecu un smīnēdama gāju prom. Ejot prom es vēl dzirdēju kā Aleksandrs klusītēm nosmejas.

Pēc stundām sapratu, ka jau šovakar ir ballīte uz kuru man nav pilnībā nekā ko vilkt. Tādēļ piedāvāju Santai vai viņa nevēlas atnākt man līdzi uz uz veikalu izvēlēties piemērotāku kleitu.

- Tev ,meitenīt, vajadzētu parādīt savas seksīgās, garās kājas.- Santa teica pieejot pie īsām vasarīgām kleitiņām. Viņa paķēra vairākas un iestūma mani pielaikošanas kabīnē, liekot man mērīt viss visādākās kleitas. Pēc ilgiem meklējumiem mēs beidzot atradām ideālo kleitu. Tā bija diezgan parasta, vasarīga, dzeltena ar atkailinātiem pleciem. Tas noteikti nebūtu kaut kas tāds ko es parasti būtu vilkusi, bet nemaz tik slikti neizskatās. 

Vakars pienāca nemanot. Pēc iepirkšanās es ar Santu atnācām pie manis un sākām gatavoties ballītei. Izejot no istabas es pamanīju Lindu ,kura bija tērpusies diezgan īsā, piedauzīgā kleitiņā.

- Kur tad jūs esat sataisījušās? - Linda prasīja ieraudzījusi mūs spoguļa atspulgā, pie kura tieši šobrīd viņa ar spilgti rozā lūpu krāsu krāsoja lūpas. 

-  Mana puiša draugs, Čārlijs rīko ballīti. Viņi mums tūlīt būs pakaļ.- Santa teica, viegli uzsmaidot manai māsai. 

- Kāpēc es par to uzzinu tikai tagad. Nepietiek jau ar to, ka es ar tevi zem viena jumta dzīvoju, tagad tu vēl arī līdīsi iekšā manā privātajā dzīvē? Lieliski!- Linda izsaucās un aizcirstama durvis iebrāzdamās savā istabā. Es tikai nobolīju acis un pamāju Santai, lai seko man līdzi uz durvīm.