Dēmons

Part 17

Aleksandra istaba ^

Pamodos ar ļoti daudziem jautājumiem, bet pirmkārt gribēju noskaidrot, lai arī cik klišejiski tas būtu...kur pie velna es atrodos? Es piecēlos sēdus ērtajā, sarkanajā gultā un uzbraucot ar roku cauri matiem sāku galvā iet cauri visiem vakardienas notikumiem kurus varu atcerēties.

Es atceros daudzus momentus ,bet tos visus nekādi nespēju sadabūt kopā ,neradot galvā vel lielāku jucekli. Es zinu konkrētas lietas 1. šis ir Aleksandra klubs 2. Šī ir Aleksandra istaba 3. tā ir ļoti skaista vanna. 4. Kur ir Aleksandrs?

Pārbaudot ,ka man joprojām mugurā ir drēbes sapratu, ka ,lai tiktu vaļā no neērtās sarunas ar Aleksandru man pēc iespējas jātiek no šejienes prom. Izliku kājas no gultas un sašņorēju kedas. Un tomēr ,lai gan zināju, ka Aleksandrs šeit nav piesardzības pēc klusāk lavījos uz durvju pusi. Jau tuvojos izejai un domāju, ka esmu drošībā, kad kāds man aiz muguras nokrekšķinājās. Lēnām pagriezos ,lai sastaptos ar cilvēku kuru šobrīd vismazāk vēlējos satikt. Aleksandrs.

- Kur tad tu tik agri?- viņš vaicāja uzraujot uzaci

- Nu...man ir jādodas, es atvainojos par visu, kas vakar notika, lai gan atceros pavisam maz. Man jāiet un.....jānopērk apelsīni Čārlijam- uztraukusies ,ka tikšu pieķerta ātri noteicu

- Apelsīni?- Aleksandrs uzjautrināts par manu iemeslu atvaicāja

- Jā? Jā. JĀ. Apelsīni...Čārlijam tie garšo...kā tu vari nezināt- Aleksandrs turpināja smīnēt man nesaprotot par ko.

- Labi. Aprunāsimies un tad es tevi aizvedīšu. Pa ceļam varēsi nopirkt tos tavus apelsīnus.- viņš teica ejot uz sava kabineta pusi pamājot man lai sekoju. Sapratu ,ka būtu stulbi tagad skriet ārā pa durvīm tādēļ nolēmu, ka būtu labāk iet viņam līdzi un saprast kas vakar notika, lai arī kāds kauns man būtu.

Apsēdusies uz dīvāna viņam pretī nezināju ko teikt, bet man tas arī nebija jādara, jo Aleksandrs jau uzdeva pirmo jautājumu.

- Kāda velna pēc tu vakardien tik ļoti piedzēries- smīnošais Aleksandrs bija pazudis, tagad bija palicis tikai nopietnais, nāvējošais skatiens.

- Nu tam sākumā laikam bija iemesls, bet es laikam izdzēru vairāk nekā vajadzēja, tādēļ neko īsti neatceros.- nolaidu galvu un turpināju - Lūdzu saki ka es neizdarīju neko apkaunojošu.-

- Tu izdarīji daudz vairāk par apkainojošu. Tu noskūpstīji man labu draugu.- atviegloti nopūtos, tas man nebija nekāds pārsteigums esmu darījusi arī daudz trakākas lietas dzērumā. Aleksandrs gan neizskatījās atvieglots, un aizkaitināts turpināja

- Spriežot pēc tavas reakcijas tev tas liekas normāli, bet, Dūda, ja tu ienāc manā klubā, piedzeries un skūpsti manus draugus tas nav normāli. Tas vairs neatkārtosies. Vai ne, Dūda?- viņš dusmīgi noskaldīja, zinot ka citu atbildi viņš nepieņems es klusi noteicu

- Jā, tas vairs neatkārtosies- ...tavā klubā- pie sevis nodomāju.

- Labi,šī tēma ir izsmelta.- Aleksandrs mazliet atviegloti, bet tomēr nikni noteica. -Kad es tevi atnesu uz savu kabinetu tu izmisīgi vēlējies...

-Seksu?-  Es viņu pārtraucu. -Jā, kādu laiku neesmu dabūjusi, turklāt es biju piedzērusies,tāpēc nedomā te tagad, ka es to gribu ar tevi,es to vienkārši gribēju ar kādu.- paskaidroju lai nepārprot situāciju. Parasti pēc dzeršanas nākamā rīta sarunas man reti kad sagādāja kaunu,bet šoreiz tam līdzi nāca arī uztraukums.

-Jā,bet ne par to es vēlējos runāt. Es negribēju to darīt kamēr esi piedzērusoes un nemaz to nevēlies,taču tu teici, ka nebūšot pirmā reize kad kādas to dara pret tavu gribu. Ko tas nozīmē?

-Es biju piedzērusies un nesapratu ko runāju,viss ar to arī tas beidzas- atcirtu pretī.

-Lai tā būtu- Aleksandrs teica rūpīgi mani nopētot itkā saprazdams, ka nerunāju tīru un baltu patiesību.

-Ir vēl kādi jautājumi?-es ar nopietnu sejas izteiksmi pavaicāju.

-Tev ir tik ļoti jāsteidzās Čārlijam vest apelsīni?- viņš iesmejoties vaicāja.

-Jā, viņš katru rītu dzer svaigi spiestu apelsīnu sulu. Nevēlos lai šorīt viņam tā būtu jāgaida.- Es pārliecināti teicu.