Dēmons

Part 13

Harijs^

Brauciens uz skolu bija kluss līdz brīdim, kad Aleksandrs ierunājās

- Kāpēc tad tu tik pēkšņi esi nolēmusi dzīvot pie Čārlija?- 

- Man vienkārši bija apnikuši manas ģimenes strīdi- teicu ar nopūtu.

- Tad tu tur tagad ievāksies? Pavisam?- viņš nesaprašanā turpināja

- Jā. Laikam nebūs tava manta no kuras būšu atkarīga- teicu pasmīnot un pametot skatienu uz Čārlija pusi. 

- Pat nedomā par to, Dūda-

- Es nedomāju es daru- teicu skatoties Aleksandram tieši acīs.

- Neviena man nekad nekad nav atteikusi, un tu nebūsi pirmā.- viņš teica ar pašpārliecinātu smīnu uz viņa sejas.

Pē0 kādām 10 minūtēm mēs piebraucām pie skolas. Šodien Santas nebija, laikam joprojām dusmīga Dievs vien zin par ,ko. Nav jau viņas dzīve par kuru viņa te uztraucas. Čārlijs mani jau iepriekš brīdināja ,ka viņa ir liela drāmas karaliene. 

- Kur ir Santa?- es vaicāju nesaprašanā, ir pagājušas jau gandrīz diva dienas kopš mūsu strīda domāju, ka viņai ir laiks beigt mani ignorēt, bet laikam jau nē.

- Viņa teica, ka nejūtas labi un nebūs skolā pāris dienas. - Harijs vienkārši atteica cenšoties neskatīties man acīs. Tas tikai pierāda to ,ka Harijs ir viens no sliktākajiem meļiem kādu esmu redzējusi. 

- Protams- teicu nobolot acis par viņas bērnišķīgo rīcību.

- Nu tā kā tas ir noskaidrots mums laikam jādodas uz klasi. - Čārlijs teica ,cenšoties nomainīt tematu. Visi šķīrāmies pie mana skapīša, lai es varētu paņemt visu vajadzīgo stundai. Diena gāja ļoti lēni, pēc divām mācību stundām es sāku apsvērt domu un pazust no šejienes pēc iespējas ātrāk. 

Pusdienas pienāca pēc sešām nožēlojuma pilnām stundām. Iegājusi kafetērijā pamanīju Hariju un Čārliju sēžam pie viena no galdiņiem. Aleksandra vēl nav šeit, noteikti mīcās ar kādu viegli iegūstamu 10 klases skolniecīti meiteņu tualetē.

- Sveika, mana mīļā saulīte.- Čārlijs mani sveicināja, ar lielu smaidu uz tās muļķīgās sejas, viņš izskatījās patiesi laimīgs. 

- Kāpēc tad tu šodien tik laimīgs? - vaicāju nesaprašnā

- Kādēļ lai es nebūtu laimīgs?- viņš teica smaidam no viņa sejas nepazūdot.

- Mmm tu esi skolā? Tas jau ir pietiekams iemesls ,lai justos sūdīgi- es runāju ar viņu tā itkā viņš būtu bērns. 

- Aaa jā pareizi, es pilnībā par to aizmirsu- Čārlijs iesmiedamies teica. Viņš ir tik priecīgs pat pārāk priecīgs. Nu lai nu kas tas būtu, ja viņš nevēlas stāstīt, tad lai nestāsta.

Mēs turpinājām sarunāties un smieties, tā arī neuzinājām, kas padarījis Čārliju šodien tik laimīgu. Pusdienu starpbrīdis bija gandrīz pusē, kad kafejnīcā ienāca Aleksandrs ar sajauktiem matiem, pietūkušām lūpām un nekārtīgi aizvērtu kreklu. Laikam jau es biju domājusi pareizi. Var redzēt, ka viņš ir ļoti izbaudījis savu pudienu starbrīža brīvo laiku. Laimīgais kretīns.

- Ahh, sveiks Alekssss, - Čārlijs teica smaidot vēl vairāk kā iepriekš

- Kas tev ir lēcies?- Aleksandrs uzjautrināts par Čārlija laimi jautāja

- Kāpēc visi man to šodien prasa. Vai tad cilvēks vienkārši nevar būt laimīgs?- Čārlija sacītais lika man padomāt, ka varbūt viņa taisnība. Laikam es tik sen neesmu bijusi patiesi laimīga, ka man redzot kādu citu ļoti priecīgu liekas dīvaini. Man ir prieks par to, ka vismaz kāds vēl ir laimīgs mūsdienās un nekautrējas to izrādīt. Pasaulē vajag vairāk tādus cilvēkus kā Čārlijs un Zaks. Runājot par Zaku...

- Kur ir Zaks- es vaicāju tikai tagad pamanot ,ka viņa šeit nav.

- Dievs vien zina ,kur ir tas ķēms.- teica Čārlijs

- Man šķiet, ka viņš ir direktora kabinetā, kaut kas par to ka viņš teicis skolotājai, ka viņai ir ļoti skaista apakšveļa- Harijs teica atminoties, viņa klasē notikušo

- Lai Dievs stāv viņam klāt- Čārlijs teica pārmetot krustu pār krūtīm. Aleksandrs vērojot mūsu sarunu izskatījās ļoti uzjautrināts. Pusdienām pienāca beigas un man bija jāpamet puiši līdz dienas galam, kad pie manis pienāca Harijs.

- Varu ar tevi parunāt?- viņš teica aizvelkot mani nostāk no pārējiem. Uzraucu jautājoši uzaci un viņš atkal ierunājās.

- Vai tu pēc stundām atbrauksi pie manis. Man tev ir kas ļoti svarīgs jāpasaka.- Harijs nopietni teica, nezinot ko lai atbild vienkārši pamāju ar galvu. Laikam būs vien jāgaida līdz mācību beigām ,lai uzzinātu par ko viņš grib runāt. Dzīvosim, redzēsim...ja izdzīvošu cauri šīm pēdējām mācību stundām.