Dēmons

Part 10

Es palūkojos apkārt un teicu.

- Es zinu, ka vēlaties paskaidrojumu. Mēs varētu aizbraukt pie manis uz mājām un tad es jums pastāstīšu visu ,ko vēlaties zināt.- cerēju, ka viņi piekritīs un uzklausīs mani. Visi joprojām bija šokā par tikko notikušo, bet piekrītoši pamāja ar galvām. Nonākuši pie manas mājas lielajiem vārtiem Santa ierunājās.

- Ak Dievs, cik liela māja!- 

- Gluži kā mans loceklis- Aleksandrs smīnot teica. 

- Aleksandr! Labāk paturi savas neķītrās domas pie sevis.- Santa iesaucās, es pasmīnēju un teicu

- Es gan gribētu tās dzirdēt.- Aleksandrs man uzmeta šokējošu skatienu un atteica

- Nezinu , kāpēc tik strauji mainījies, bet man patīc jaunā tu.- es tikai turpināju smīnēt līdz pienāca laiks sarunai. 

- Kāpēc tu slēpi savu īsto būtību?- Čārlijs ieintriģēti prasīja. Es nopūtos un atbildēju

- Es vēlējos pamēģināt sākt jaunu dzīvi un atstāt pagātni aiz muguras.- 

- Tagad zinu kāpēc tu tik labi skūpsties. Esmu dzirdējis, ka tev ir liela pieredze.- Zaks teica un iesmējās. Man prieks ka vismaz kāds šo visu neuztver tik nopietni.

- Aizver muti, Zak!- Santa dusmīgi noteica.

- Tātad, kādēļ tu meloji kad bija jādzer šoti?- Santa joprojām nikna sacīja

- Drīzāk, kāpēc tu nedzēri šotus- Aleksandrs piebilda

- Es nedzeru lētu vodku.- es teicu viegli pasmaidot, bet mans smaids ātri pazuda, kad redzēju, ka Santa joprojām ir dusmīga un nopūtusies piebildu

- Es vienkārši nevēlējos piedzerties. Neapvainojaties, bet es jūs vēl nepazīstu tik labi, lai jums uzticētu visu par sevi.- Aleksandrs atbalstīja elkoņus uz saviem ceļiem un pieliecties uz priekšu vaicāja

- Kā tad ar to lietošanu?- pareizi es taču aizmirsu ,ka viņš ir dīleris.

- Es vairāk kā gadu biju atkarīga, bet nu jau trīs mēnešus nelietoju.- 

- Vairāk kā gadu?- Santa neticot pārprasīja. Izdzirdot cik ilgi es lietoju narkotikas visi apklusa izņemot Zaku, kurš piebilda

- Gandrīz tik pat ilgi cik tu ,Aleksandr-

- Es biju atkarīgs pusgadu - viņš izlaboja nenovēršot skatienu no manis.

- Lūk ko var nodarīt tāds smalks, balts, kristālisks pulverītis. Es atzīšu nekad neesmu bijusi nekāda labā meitene- es sacīju. 

- Tici man es zinu visu par to balto pulverīti.- Aleksandrs bilda. 

- Es nekad nebūtu spējīga iedomāties kad tu esi tāda...- Santa skarbi teica

- Kāda?- es aizvainota prasīju

- Mauka!- viņa iesaucās, liekot istabā iestāties kapa klusumam.

- Tev nav nekādu tiesību mani tā saukt, tu mani pazīsti tikai divas nedēļas- es nikni teicu

- Šoreiz es piekrītu Emmai, Santa, tu pāršāvi pār strīpu saucot viņu par mauku- Čarlijs metās mani aizstāvēt. 

- Dūda, vienīgais cilvēks ar kuru tu vēl kādreiz gulēsi būšu es- Aleksandrs pilnā nopietnībā, bet joprojām ar smīnu uz lūpām teicu.

- Neviens ne ar vienu negulēs un neviens nekad vairs nelietos!- Santa skarbi iesaucās

- Jā ,Dūda, tur es Santai piekrītu es tev vairs neļaušu lietot citu mantu. Vienīgā manta no kuras tev kādreiz vēl var rasties atkarība ir manējā. Un es nerunāju par narkotikām, dūda- Aleksandrs teica paskatoties starp savām kājām. 

- Aleksandr, paklusē mums pārējiem nav jādzird tavas slimās fantāzijas- Santa uzšņāca.

- Es jau nemaz netaisījos atsākt, tādēļ jums par to pat nav jādomā.- es mierīgi teicu.

- Zināt, ko man šodien informācijas pietiek, Harij ved mani mājās- Santa teica pieceļoties, pārējie puiši viņai sekoja atstājot mani vienu ar Aleksandru.

Kad visi bija aizgājuši Aleksandrs piecēlās no savas vietas uz dīvāna un apsēdās man tieši blakus.

- Es jau zināju, ka neesi nemaz tik nevainīga cik izliecies. - 

- Cik tad nevainīga es izlikos?- es nočukstēju pieliecoties pie viņa lūpām. Aleksandrs izmantoja izdevību un uzspieda savas lūpas uz manējām. Viņš iecēla mani sev klēpī un es automātiski apviju savas kājas ap viņa vidukli un apliku savas rokas ap viņa kaklu, pilnībā ļaujoties skūpstam. 

Mūsu skūpstu pārtrauca durvju aizciršanās liekot mums vienam no otra atrauties. Durvīs stāvēja Alise ar tēvu un neticīgi skatījās uz mums.