Dēmons

Part 20

 ^Emmas tēvs Kristiāns

Bļāviens, ko tu te dari?- es teicu nikni paskatoties uz savu tēvu.

Emma, par cik tu esi nepilngadīga tev ir jādzīvo kopā ar vecākiem nevis jāblandās apkārt.- direktors uz mani nosodoši paskatoties noteica.

-Brauksim mājās un tur visu arī izrunāsim,Emma!- Tēvs ar balsī jūtamām dusmām noteica. Es nobolīju acis un izgāju ārā no kabineta liekot viņam saprast ka vēlos, lai viņš man seko.

Tēvs pagriezās pret direktoru, jauki uzsmaidīja un teica

-Paldies, ka palīdzēji!

-Nav par ko! Es tikai daru savu darbu.- direktors laipni atbildēja. Kopā ar tēvu izgāju no skolas. Pagriezos pret viņu un nogurušā balsī jautāju

-Ko tu no manis gribi?

-Dārgā, brauksim mājās, tur parunāsim kā divi pieauguši cilvēki, un tad tu varēsi doties kur deguns rāda.-viņš mierīgi noteica. Ceļā uz māju neviens no mums nerunāja, lai nebūtu jācieš šis neveiklais klusums tēvs radio aparātā ievietoja ''Queen''disku.  Kad bijām nonākuši mājās tēvs mani aizveda uz virtuvi un pieklājīgi ievaicājās

- Vēlies kafiju vai kaut ko citu?

-Nē, mēs atbraucām, lai runātu iztiksim šoreiz bez šī, bet kaut kas stiprāks noderētu.-Es pasmīnēju. Tēva smaids no sejas pazuda, viņš ignorēja manis teikto un iesāka sarunu.

- Pirmkārt, es atvainojos par savu par savu rīcību. Otrkārt, es vēlos, lai tu atgriezies mājās.- 

- Es tevi mīlu, bet tev ir jāsaprot, ka es nedzīvošu vienā mājā ar sievieti, kuras  dēļ tu krāpi manu mammu.- Tēvs nopūtās un ar bēdu pilnām acīm teica

-Emma...-

-Es tev neko nepārmetu, bet es ceru, ka tu saproti arī mani. Es nedzīvošu šajā mājā!- es nopietni, bet ar diezgan skumju balsi teicu. Viņš nopūtās un noteica

-Es tevi saprotu, bet vai tu tiešām tu nevari palikt?

-Nē, mēs abi zinām, ka tu viņu ļoti mīli. Es tāpat labāk palikšu ar savu draugu.-

-Kas tas pa draugu?- viņš manāmi satraukti ievaicājās.

-Viņš ir vienkārši draugs un tev par viņu nekas vairāk nav jāzina, bet neuztraucies mēs tāpat varam uzturēt kontaktu.-

- Tu varētu šodien atnākt uz vakariņām, un izlīgt ar visiem. Galu galā tu savai māsai un Ralfam pietrūksti- es iesmējos par Lindas vārda pieminēšanu un pamājot ar galvu izgāju pa durvīm.

Ar kājām līdz Čārlija mājai nevarēju aiziet, jo tas bij pārāk tālu, tāpēc izlēmu uzzvanīt Aleksandram. Viņš pacēla uzreiz, itkā būtu gaidījis manu zvanu.

-Dūda!-

-Sveiks, va...- 

- Kas noticis? Ar tevi viss labi? Esi drošībā?-Aleksandra satrauktā balss mani pārtrauca.

- Ar mani viss labi, es esmu mājās un man vajag tikt pie Čārlija, es iedomājos, ka tu varbūt mani varētu aizvest-Es maigi noteicu.

-Protams, dūda, tevis dēļ visu izdarītu,tūlīt būšu klāt.- 

Aleksandrs piebrauca un es iekāpu viņa lielajā, melnajā mašīnā. Aizcirtu aiz sevis durvis un pavēros uz satraukta izskata Aleksandru.

- Vai viss kārtībā? - viņš noprasīja 

- Kāpēc lai nebūtu?- es smīnot prasīju

- Tu neesi pie Čārlija, neviens nevar tevi sazvanīt un nezin, kur tu esi. Es uztraucos- viņš jau nedaudz niknāk noteica

- Es biju skolā atšķirībā no daža laba ,kurš izdomāja neparādīties- viņš pasmīnēja un pievērsis skatienu ceļam sāka braukt. Es nezināju ,kur mēs braucām, kad Aleksandrs iebrauca milzīgā garāžā un izkāpis no mašīnas atvēra durvis man. 

- Kur tu manis esi atvedis?- es neizpratnē vaicāju

- Tu esi pie manis, Dūda- Aleksandrs teica atverot man savas mājas durvis 

- Kāpēc es esmu pie tevis, ja drīkst vaicāt?-

- Jo es gribu tevi šeit- 

- Tad ejam, draudziņ- es smīnot pavilku viņu aiz rokas iekšā mājā.

Aleksandrs mani ievilka savā guļamistabā, iegrūda gultā, pārliecās man pāri un noskūpstīja mani.