Dēmons

Part 14

Pēdējās stundas bija gatavās šausmas.
Es melotu ja teiktu, ka dzirdēju kaut vārdu ko skolotāji stāstīja. Lai nu kā tas murgs bija beidzies. Es noliku grāmatas savā skapītī devos uz Harija skapīša pusi  cerībā, ka viņu tur satikšu. Satiku Hariju  gaitenī, laikam viņam  arī bija tāds pats domu gājiens.
- Tātad varu tevi nolaupīt uz pāris stundiņām? - Harijs ar smaidu uz lūpām ievaicājās.
- Protams, vienmēr esmu vēlējusies tikt nolaupīta - sarkastiski noteicu. Visu braucienu līdz Harija mājām neviens no mums nebilda ne vārda. Harijs  koncentrējās uz ceļu un cītīgi klausijās rādio taču, mani nomocija divi jautājumi - par ko Harijs ar mani vēlas runāt un kā pie velna viņš tīra šos baltos ādas sēdekļus?
Harija māja ir ļoti gaiša, tā pat kā viņa mašīna un baltie ādas sēdekļi. Nezinu vai tas kaut ko nozīmē vai nē, bet par to laikam nemaz nav vērts tagad domāt. Man prātā jaucas cita domas
- Tēju vai kafiju? - Harijs laipni pavaicāja.
- Kafiju. - Nekad nebiju iedomājusies, ka viņš ir tik pieklājīgs. Saprotu ko Santa viņā ir atradusi. Meitenei kā viņa noteikti ir vajadzīgs tik gādīgs un pieklājīgs puisis kā Harijs. Laikam tas ir labi ,ka viņš ir tik nosvērts un var savaldīt drāmas karalieni Santu .
Es apsēdos viesistabā uz krēmkrāsas dīvāna un nopēīju gleznas un fotogrāfijas kuras bija  piekārtas pie sienām. No virtuves atskanēja Harija balss
- Kafiju ar pienu?-
- Nē,bez-
- Un cik cukuru-
- to arī nevajag -
- Ak vai, es jau divas karotītes pieliku.- viņš bažīgi teica
-Nekas,būs labi. Nes tik šurp.- es mierīgi noteicu. Viņš apsēdās man pretī.
- Es esmu saldumu mīļotājs, parasti kafiju dzeru ar četrām karotītēm cukura, tāpēc automātiski pieliku tev cukuru. - Harijs taisnojās.
- Viss kārtībā, šī nu noteikti nav lieta par ko raizēties. Par ko tu gribēji ar mani runāt?- Es nomainiju tēmu. Iemalkoju kafiju un sapratu, ka tā man ir daudz par saldu. Kā cilvēki to var dzert katru  dienu? Nu neko būs vien jaizcieš šī salduma bumba krūzītē.
- Es vēlējos atvainoties par Santas uzvedību, viņa toreiz pāršāva pār strīpu.-

- Tev nevajag par to atvainoties. pirmkārt tā nekādā ziņā nav tava, otrkārt es jau arī Santai sen esmu piedevusi, bet laikam viņa ir pārāk lepna lai atvainotos.- nopūtos

- Jā Santa vienmēr ir bijusi....teiksim tā viņa nedomā pirms runā- Harijs nedaudz iesmējies teica.

- Esmu pamanījusi- viņam piekrītoši teicu

- Lai nu kā, es zinu ,ka Santai tu daudz nozīmē. Viņa vienkārši nemāk to tik labi izrādīt.- 

- Nu mēs visi esam atšķirīgi, es tikai gribētu ,lai viņa beidz jaukties manā dzīvē. Kad pienāks laiks pati viņai visu pastāstīšu.- nopietni teicu Harijam.

- Un es tevi cienu par to, ka tik ātri esi spējīga piedot Santai par viņas nepieņemamo uzvedību-okei viņš ar to pārspīlēto laipnību sāk mani nedaudz biedēt. Nekad neesmu saskārusies ar tik sirsnīgu, rūpīgu un laipnu cilvēku. Bet pārmaiņas pēc tas ir patīkami. Šī doma lika man pie sevis nemanāmi pasmaidīt.

- Paldies, Harij, tu esi daudz savādāks nekā es biju tevi iztēlojusies- 

- Jā...man to bieži saka. Neesmu gluži tāds kā pārējie puiši it īpaši Aleksandrs, viņš ir nedaudz....skarbs- man viņa atbilde lika iesmieties, pat kad viņš runā sliktu par cilvēkiem viņš ir pieklājīgs. Kāpēc vairs nejūtos pārsteigta?

- Nu nedaudz skarbs nebūtu gluži tas ,ko es teiktu, bet varam teikt arī tā. Bet lai vai kā...man tu patīc Harij. Tu esi citādāks, kas ir patīkami. Reti sastopu tādus kā tu-

- Ceru ka tā ir laba lieta.- Harijs smaidot teica

- Pat ļoti...esmu patiesi pārsteigta. Un Harij...-

-Jā?- viņš atkal nopietni ieskatījās man acīs ar savām lielajām, zaļajām acīm.

- Tev nebija šis viss jādara Santas dēļ. Droši varu teikt ,ka tu esi katras meitenes sapņu puisis.- smaids uz manas sejas palika. Es pieliecos pie viņa un apliku savas rokas ap viņu apskāvienā. Viņš uzreiz apskāva arī mani. Sajūta bija ļoti patīkama līdz mēs dzirdējām aizkaitinātu balsi

- KAS PIE VELNA ŠEIT NOTIEK?-