Dēmons

Part 3

Emmas māsa Linda ^

Ir tik savādi pamosties kad tev neviena nav blakus. Izkāpusi no gultas gāju uz vannasistabu un ielīdusi dušā sāku mazgāties ar vīriešu dušas želeju. 

Noslaucījusies ar dvieli atvēru savu melno čemodānu, parakājoties pa to sapratu ka manas drēbes ir gan par melnu, gan nepiedienīgu. Nopūtos un no istabas tālākā stūra paņēmu maisiņus ar vakar nopirktajām drēbēm. Sakombinēju džinsu bikses ar parastu maigi rozā topiņu. Paskatoties spogulī sapratu ,ka krekliņš ir pārāk atsegts tādēļ no maisiņa apakšas izņēmu mazu, smalku zelta ķēdīti un apliku to ap kaklu. Atkal ieskatoties spogulī pat nespēju noticēt ,ka tā esmu es un ,ka šādā paskatā došos uz skolu. Nokāpu lejā un sastapos ar māsu virtuvē, kur viņa jau brokastoja. Nopētīju māsu, viņas balto blūzi un rūtainos svārciņus. Gribēju smieties par to cik  komiski viņa izskatās.

- Labrīt māsiņ,- teicu ar smīnu uz lūpām. Linda novērsās no savas svaigi spiestās apelsīnu sulas glāzes un nikni uz mani paskatījās.  Uz galda ieraudzīju lielu pankūku šķīvi un sniedzos pēc vienas no tām, kad māsa man nosodoši sāka teikt

- Kā tu kaut ko tādu vari ēst, tur ir tik daudz kaloriju un tauku! - Pēc māsas sacītā es teatrāli iebāzu pankūku mutē un izlikos ka baudu to.

- Māsiņ, tikai tādēļ ka tu pieņemies svarā no visa ko tu ēd nenozīmē, ka tas notiek ar pilnīgi visiem. Es domāju, ks tev ir labākas lietas par kurām uztraukties. Par manu svaru neuztraucies.- 

- Es jau neuztraucos. Es vienkārši negribu atrasties zem viena jumta ar tādu lielu, resnu kuci!- viņa man uzkliedza, paķēra savas mantas, izskrēja pa durvīm un aizbrauca. Paēdusi sapratu, ka laikam nekas cits neatliek kā vien iet ar kājām. Tā kā līdz skolai bija kāds gabaliņš ,izdomāju uzsmēķēt. 

Skolā ierados ar nokavēšanos, es jau biju pieradusi pie šīs sajūtas tādēļ nemaz neuztraucos. Iegāju klasē uzsmaidīju skolotājam, kurš nekādi nereaģēja un gāju uz klases aizmuguri, kur ieņēmu vietu blakus smukam puisim ar brūniem, cirtainiem matiem. 

-Čau, smukulīt, kā tā sanācis ,ka neesmu tevi jau iepriekš redzējis?-

- Esmu jauniņā, un tici man ja mēs jau iepriekš būtu satikušies tu mani nekad neaizmirstu.-

- Jā par to gan es esmu pārliecināts- viņš atteica ar smīnu uz savām lūpām. 

Mūsus sarunu pārtrauca zvans, kas nozīmēja ka es šeit esmu sēdējusi tikai dažas minūtes. Nopūtusies piecēlos un devos uz savu nākošo stundu.Pa ceļam uz nākošo klasi apmaldijos un, piegāju pie meitenes kura stāvēja pie skapišiem un lūdzu viņas palīdzību.

- Sveika, vari pateikt kur atrodas matemātikas klase?- viņa man uzskmaidīja un teica

-Jā labi, man arī tieši tagad ir matemātika.-

-Tu esi jauniņā? Man liekas,ka neesmu tevi šeit rezējusi.-

-Jā, nesen pārvācos.-

-Es emu Santa,kā sac tevi?-

-Emma. -Mēs gājām uz matemātikas klasi un runājām par visādākajām lietām.Šī meitene man sāk patikt.

Stundas tā arī pagāja. Pa šo laiku Santa man pastāstīja tik daudz par savu dzīvi, bet es nespēju viņai pastāstīt par visu savu pagātni. Es apsēdos uz soliņa ,kas atradās netālu no skolas. Pēc kāda laiciņa man balkus apsēdās kāds dīvaina paskata puisis un blenza uz mani. Es jutos savādi ,bet tomēr izlēmu ,ka labāk būtu viņu ignorēt. Uz mūsu pusi nāca pāris puiši ,kurus vakardien redzēju kopā ar māsu. Puisis kas sēdēja netālu no manis sāka kaut ko murmināt man ausī un ostīt manus matus. Es atgrūdu viņu no sevis un teicu

- Kas tu esi salietojies? Novācies no manis!- pie mums pienāca puiši un iedeva narkotiku paciņu tam dīvainim.

- Vēl nē, bet drīz būšu, kēksiņ- viņš pieliecās pie maniem matiem un atkal ieelpoja to smaržu.

- Tavi garie, pavedinošie mati smaržo pēc cigaretēm, seksa un nožēlas-  centos atkāpties no tā dīvaiņa, bet viņš mani parāva atpakaļ pie sevis. Iejaucās viens no puišu bara un aivilka viņu prom.

- Piedod, Aleksandrs, dažreiz var būt patiešām skarbs,- viens no puišiem teica pakatoties atpakaļ uz čali, kas aizvilka prom dīvaini. Pēc neilga laika es noskaidroju puišu vārdus un viņi devās prom. Nolēmu ,ka pati arī iešu mājās.  

Iegājusi mājas dzīvojamajā istabā uz dīvāna ieraudzīju tēva sievu Alisi. Centos tikt viņai garām nemanīta, bet Alise man pakaļ uzsauca

- Emma, pagaidi es vēlos ar tevi aprunāties.- Alise man uzsmaidīja un ar roku pasita sev blakus uz dīvāna, lai es apsēstos viņai blakus. Nopūtos un gāju pie Alises. 

- Jā , ko tu vēlējies, Alise?- es teicu ar samākslotu laipnību. 

- Es tev vēlējos pajautāt vai nevēlies ar mums nedēļas nogalē izbraukt no pilsētas un nosvinēt Ralfa dzimšnas dienu?- Alise vaicāja. Ralfs ir mans 12 gadus vecais pusbrālis, kurš piedzima neilgi pēc tam kad tēvs izšķīrās ar mammu. Es nekad neesmuar viņu runājusi tādēļ domāju ,ka tas būtu savādi, ja brauktu viņiem līdzi. 

- Nē diemžēl šoreiz nesanāks, draugi no manas vecās skolas brauks mani apciemot.- 

- Vai tu šoreiz nevari to atcelt? Ralfs ,manuprāt, ir svarīgāks par tiem taviem draugiem.-

- Piedod nē man šie draugi ir ļoti svarīgi.- es teicu pieceļoties un ejot augšā pa kāpnēm. 

Alise mani ļoti nokaitināja, tādēļ vēlējos novērst savu uzmanību un ieslēdzu šausmu filmu, kuras laikā atslēdzos.