Mafijas varā

Second

   - " Man nav laika šīm spēlītēm," teicu un gāju uz priekšu.

   - " Mani sauc Adrians," viņš uzsauca.

   - " Zini, pasaulē ir daudz tādu Adrianu," iesmējos.

   - "Tev tasinība. Taču cerēju, ka tu mani atcerēsies," viņš teica.

    Stāvēju apmulsis un nezināju, ko teikt. Man nepatīk šī situācija.

    Protams, es viņu atceros. Adrians ir puisis, kas visu laiku cenšas iekļūt mafijā. Neveiksmīgi. Viņam vienkārši nav potenciāla.

   Pēdējo gadu par viņu nebija nekādu ziņu. Adrians bija kā izgaisis. Viņš liekas it kā normāls, tomēr tēvs liek man turēties pa gabalu no Adriana. Varbūt... Tā būs mana atriebība. Darīšu visu, ko tēvs aizliedz.

    Tēvs mani šeit atsūtīja. Viņš to vēl nožēlos.

    - " Ak, tas Adrians. Kur biji pazudis?" jautāju, pieejot viņam klāt.

    Uz mums skatījās gandrīz vai visi. Esmu uzmanības centrā.

    - " Nu...Šādas, tādas lietas darīju. Tu jau zini kā tas ir," Adrians teica.

     Iesmējos. Tas zaķpastala laikam grib, lai domāju, ka viņš spēj nogalināt.

   - " Jā, laikam. Tā turēt!" uzsaucu, dodoties prom.

    Kas par nejēgu!

    Gāju uz savu istabu, kad ieraudzīju neticami skaistu meiteni.

    - " Hei!" uzsaucu, taču viņa neapstājās.

   Pieskrēju pie viņas.

  - " Kurp dodies?" jautāju.

  - " Nav tava daļa, puisēn. Atšujies! Nevēlos tevi sāpināt vai varbūt tomēr..." viņa skarbi noteica.

     Puisēn? Nu labi...Šī tēlos nepieejamo.

    - " Tiešām vēlies spēlēt šīs liekās un nenozīmīgās spēlītes?" jautāju.

   - " Vai tu vēlies?" viņa atbildēja ar pretjautājumu.

   - " Tad man jāzina tavs vārds," teicu.

   - " Tesa. Tesa Fernandesa. Un kāds ir tavējais?" viņa teica smīnot.

    - " Damians de Alonso. Bet tu jau to noteikti zini," teicu.

   - " Tikpat iedomīgs kā saka," viņa klusi noteica, bet es dzirdēju.

     - " Tiksimies vēlāk," teicu un devos uz savu istabu, ignorējot viņas teikto.

   Īsta maita.

***

Ieejot savā istabā, ieraudzīju, ka tā ir tukša. Paldies Dievam, kuram es neticu. Tagad varu vismaz kārtīgi visu apdomāt. Lai gan... Kas tur ko apdomāt? Mans tēvs mani tik ļoti ienīst, ka izlēmis atbrīvoties no manis, atsūtot mani uz šejieni. Skaisti! 

Atcerējos par Tesu. Kāpēc neredzēju viņu pie ēdamgalda? Vai viņa ir uz diētas? Viņai to nevajag! 

Manas domas par skaisto meiteni iztraucēja klauvējieni pie istabas durvīm. 

Atvēris tās es ieraudzīju meiteni. Bruneti. 

-"Sveiks, Damian! " meitene sveicināja. 

Kāpēc visi lien pie manis ? 

-" Mhm.... " mana garā atbilde. 

-"Vai nevēlies zināt manu vārdu? Vai kaut ko..... " meitene cenšas flirtēt ar mani !?