Mafijas varā

21st

Vinsenta sk.p.

Stāvēju pie nožogotā loga.

Nebiju gaidījis, ka Damians reaģēs tik asi.

Vēroju apkārtni caur logu.

Bija jau tumšs, bet es šeit visu pazinu tik labi.

Pārāk labi.

Esmu šeit pārāk ilgi. Nenoliedzami gribēju atgriezties savā tronī, bet šis bija vajadzīgs.

Ja reiz esi pie žurkām, ir noderīgi paklausīties, ko tās saka.

Pat ja tas aizņem četrus gadus.

Dzirdēju, ka durvis paveras, un telpā kāds ienāk.

- " Cik ilgi šis plāns vēl vilksies?" Stenlijs jautāja, nostājoties man blakus.

Viņa pacietība izsīkst. Arī viņa attieksme mainās. Bet es nemaz nebrīnos par to. Ir pagājis ilgs laiks.

- " Tam nepieciešams laiks," vienkārši noteicu.

Dzirdēju, ka viņš aizkaitināti nopūšas.

- " Vēl četri gadi?" Stenlijs uzbrūkoši jautāja.

Ne tik daudz.

- " Ja tas būs nepieciešams, tad jā," attraucu.

Uzlūkoju viņu. Viņš skatījās tieši man acīs.

Vairs neredzēju tās bailes, ko agrāk, taču zinu, ka viņā joprojām bija bailes no manis.

- " Es šeit nebūšu vēl četrus gadus. Es gribu to, kas pienākas man, jau tagad," Stenlijs kļuva nepacietīgs.

Jau atkal.

Pagriezos atpakaļ pret logu.

- " Nav tik vienkārši," vienaldzīgi atteicu.

- " Vai arī tu vienmēr visu sarežģī," viņš nerimās.

Iesmējos.

- " Var jau būt, Stenlij. Var jau būt..."

Iestājās klusums, taču drīz vien viņš atkal to pārtrauca.

- " Es gribu viņu nogalināt," Stenlijs teica.

Saraucu uzacis.

- " Tāds nebija plāns."

- " Tad maini to," viņš attrauca un izgāja no telpas.

Pasmīnēju.

Viņš domā, ka ir tas, kurš uzstāda noteikumus, taču kļūdās. Pat, ja tām žurkām vairs nav bail no indes, tas nenozīmē, ka tās kļūst imūnas.

Atceros Damianu un to bērnu parkā. Izskatījās, ka Damianam rūp, taču tas nav labi. Bērns tikai maisīsies pa kājām. Ja ne Damians, tad es no viņa atbrīvošos. Vainu vienmēr var uzvelt kādam citam.

Damiana sk.p.

Sēdēju kabinetā.

Vinsents tagad mani izseko?

Mani māc nelāga sajūta, ka viņš grib kaut ko nodarīt Markusam.

Es to nepieļaušu. Esmu gatavs nogalināt jebkuru, kurš kaitēs manam dēlam.

Pat ja tas ir mans tēvs.

Kāds pieklauvēja pie kabineta durvīm.

Tas atvērās, un es biju pārsteigts, redzot nācēju.

- " Ko tu te meklē, Džounss?" jautāju.

Viņš aizvēra durvis aiz sevis.

- " Es nācu parunāt," Ēriks atteica.