Mafijas varā

31st

* Pēc viena mēneša *

Sēdēju savā kabinetā, prātojot par to, kā tik daudz kas pa mēnesi bija mainījies.

Manas attiecības ar Vinsentu bija uzlabojušās, taču es joprojām neesmu aizmirsis savu solījumu... Ka Vinsents samaksās par Denisa nāvi.

Mani vairs nemāc atriebības kāre, taču es joprojām esmu par to dusmīgs.

Denisam nevajadzēja mirt.

Arī manas attiecības ar Keitu ir citā līmenī.

Pasmaidīju, iedomājoties par viņu.

Viņa liek man smaidīt. Vienmēr. Pat ja viņa ir milzīga skabarga pakaļā.

Viņa iepazinās ar Markusu, un šķiet, ka dēlam viņa patīk. Arī Keitai nav nekādu iebildumu pret to, ka man ir dēls. Vismaz tā viņa saka.

Keitlina bieži nāk ciemos. Varbūt būtu vieglāk, ja viņa vienkārši dzīvotu šeit. Bet zinu, ka tas vēl ir par agru.

Stenlijs ir kā izgaisis. Sākumā domāju, ka viņš nāks pie Vinsenta vai manis, taču no Stena puses ir tikai klusums.

Varbūt viņš nolēma aizbraukt.

Fernandesi vispār vairs nejaucas manā dzīvē.

Dzirdēju, ka Tesa aizbrauca no pilsētas, saderinoties ar kaut kādu ārstu. Viņa vairs nejautā pēc Markusa. Iespējams, ka tā ir labāk.

Mans tēvs arī bieži nāk ciemos, apmeklējot mazdēlu.

Tas mani iepriecina. Vismaz dēls nejūtas vientuļš, jo man ir daudz darba.

Ieskatījos telefonā.

Drīz bija jāierodas Deividam. Viņš gribēja tikties.

Pie kabineta durvīm pieklauvēja.

Tam jābūt viņam.

Durvis atvērās un tur stāvēja CIP.

Biju gatavojies atkal aizstāvēties, taču pēc viņa sejas sapratu, ka viņš nenāk naidīgā nolūkā.

-"Mani atstādināja no tavas lietas," vīrietis iesāka.

Pacēlu uzaci.

- " Un tu atnāci pēc atvadu bučas?" attraucu.

Viņš nobolīja acis.

- " Nē, atnācu pateikt, lai uzmanies, jo šo lietu uzticēs kādam citam," Deivids teica.

- " Uztraucies par mani?" pasmīnēju.

Viņš pasmīnēja pretī.

- " Tikai negribu, lai kāds paspēj atmaskot tevi, pirms atgriežos atpakaļ pie šīs lietas," CIP noteica.
- "Es būšu tas, kurš iebāzīs tevi aiz restēm."

Saraucu uzacis.

- " Nekļūsti nu apsēsts," vienaldzīgi noteicu.

Viņš neko pret mani nevar pasākt. Reiz jau mēģināja, paskat, kur tas beidzās.

-"Tā nav apsēstība, Markuss. Tas ir mans mērķis un es neapstāšos, kamēr tu nenokļūsi, kur tev ir īstā vieta," vīrietis teica.

Saspiedu dūres.

Es nedevu viņam atļauju saukt mani par Markusu.

- " Izklausās pēc apsēstības," noteicu, " bet, ja tev vairs nav ko teikt, tu droši vari pazust no šī nama uz visiem laikiem."

Viņš iesmējās.

- " Vēl tiksimies."

Un tad viņš pazuda.