Mafijas varā

4th

- " Lūgšu Jūs pamest manu namu," teicu.

Viņš skatījās man tieši acīs, nedaudz aizdzenot manu pārliecību.

- " Nedomāju, ka esi sapratis manas vizītes mērķi. Šī nav draudzīga tikšanās," CIP teica.

- " To es sapratu mirklī, kad neaicināts šeit ieradāties," sacīju.

- " T..."

- " Es otrreiz neatkārtošu, " noteicu.

- " De A..."

- " Esat brīvs," pārtraucu viņu,  piecēlos un atvēru kabineta durvis," ārā!"

Viņš acīmredzami nebija apmierināts.

- " Līdz nākamajai reizei," Deivids pārāk rāmi sacīja.

Viņa dusmas ātri pagaisa. Varbūt CIP tas raksturīgs.

Kad viņš pameta kabinetu, pārliecinājos, vai nekur nav uzstādītas kameras vai noklausīšanās ierīces.

Atradu vienu, kas bija piestiprināta pie gleznas, kura atradās pie sienas.

Kamera.

Uzreiz to iznīcināju.

FIB reiz tika šajā villā, es nepieļaušu, ka to izdara arī CIP.

Neatradu vairs nevienu kameru vai noklausīšanās ierīci un apsēdos pie galda.

Kāpēc esmu CIP interesēs? Tāpēc, ka neatteicos no Vinsenta mantojuma? CIP varēja mani uzmeklēt visus šos 4 gadus, taču uzradās tikai tagad. Kāpēc?

Man pratā radās tikai viens skaidrojums. Viens cilvēks, kam tas šobrīd būtu visizdevīgāk.

Es viņu iznīcināšu.

***

Piebraucu pie Fernandesa mājas.

Izkāpu no mašīnas. Biju nikns. Ko viņš atļaujas ?

Klauvēju pie Fernandesa durvīm, un drīz vien viņš atvēra.

- " Tavs kabinets. Tagad," stingri noteicu un pats atradu ceļu uz Havjēra kabinetu.

- " Damian, ko tu dari!" Havjērs sauca man nopakaļ.

Es nedzirdēju viņa balsī aizkaitinājumu par manu rīcību, tāpēc nospriedu, ka viņš baidās, jo ļoti labi atceras, ka uzsūtīja man CIP.

Iegāju Fernandesa kabinetā, sagaidot viņu un aizcērtot durvis.

-"Damian, ko tu atļaujies!" viņš mazliet pacēla balsi.

- " Tas biji tu, vai ne?" iesāku dusmu pārņemts.

Viņš skaļi norija siekalas.

- " Par ko tu runā?"

Varēju skaidri noteikt, ka viņš ir nobijies.

-"Netēlo."

- " Damian, tev ir jādodas prom," Fernandess sacīja.

- " Kāpēc tu to izdarīji? Gribi spēlēt negodīgi? Vai arī Tesa tev to lika? Varbūt tu biji tas, kurš lika viņai nogalināt Vinsentu. Es apsolu, ka parūpēšos, ka jūs abi..."

- " PIETIKS!" Havjērs iekliedzās.

Viņa seja bija sarkana.

- " Es zinu, ka tu joprojām sēro un tev joprojām sāp, bet tu nedraudēsi manai ğimenei. Tu pats reiz mīlēji manu meitu," vīrietis teica.

- " Tev taisnība," pakratīju galvu," reiz."

Havjērs uz brīdi novērsās.

- " Zini..."