Mafijas varā

1st

Pēc četriem gadiem.

Skatījos ložu izdaiļotajā sienā.

Uz galda stāvēja manis iztukšotā viskija glāze.

Turēju rokās ieroci.

Šis ir tikai vēl viens vājuma brīdis - centos sev ieskaidrot.

Alkohola dēļ skats aizmiglojās.

Piespiedu ieroci sev pie vaiga.

Aiz durvīm atskanēja balsis.

- " Viņš pārāk ilgi sēro. Mēs nevaram ilgāk gaidīt," kāds teica.

Iesmējos.

Notēmēju ieroci pret gleznu pie sienas.

Vinsentam tā patika.

Izšāvu.

Balsis aiz durvīm apklusa.

- " Vai viņš..."

Durvis atvērās.

- " Boss, mēs domājām..."

Pagriezu galvu sānis.

Alkohola radīto fantāziju dēļ padotais izskatījās pēc kvadrātiņiem.

Notēmēju.

- " Boss..."

- " Izbeidz, Tomass, viņš tāpat nesaprot, ko dara. Viņš to nespēs, nav jēgas," otrs teica.

Ignorēju viņus un atkal piepildīju glāzi.

- " Kas mani tur ārā gaida? Bez..."

Padotie sāka savā starpā strīdēties.

Saķēru galvu.

- " Klusāk," nočukstēju.

- " Wow,  tagad viņš māk arī runāt," jaunākais no padotajiem sarkastiski iesaucās.

- " Liec viņam mieru," Tomass noteica un izvilka otru no kabineta.

Aizvēru acis.

" Ko tu šeit vēl dari?" galvā atskanēja Viktorijas balss.

Kabineta durvis atkal atvērās.

- " Damian..." vīrieša balss iesāka.

- " Markuss," es izlaboju.

- " Damian, t..."

- " MANS VĀRDS IR MARKUSS!" es kliedzu un paskatījos uz runātāju.

Viņa seja neliecināja par dusmām vai aizvainojumu.

Kā viņš to spēj?

Nopūtos.

- " Deniss, ko tu gribi?"

Deniss ir mana labā roka.

Viņš apsēdās man pretī.

- " Kā tu domā vadīt visus šos vīrus, ja nedot viņiem iemeslu sevi cienīt?" draugs jautāja.

Saraucu uzacis.

- " Šodien iztiksim bez smadzeņu skalošanas," atteicu.

Deniss izrāva man no rokām glāzi.

- " Neaizmirsti, ka rīt ir sapulce. Uz kuru tu droši vien neieradīsies, jo skalosi savas sēras viskijā. Damian...ir pagājuši 4 gadi," Deniss teica.

Es klusēju un pievērsu savu skatienu sienai.

Viņš noskremšļojās.

- " Lai nu kā...Ja izdomāsi mūs pagodināt ar savu klātbūtni...mēs gaidīsim. Kā parasti. Jau četrus gadus."