Mafijas varā

17th

Vēroju Vinsenta iemīļoto gleznu, kas joprojām karājās pie kabineta sienas.

Vai tiešām varētu būt, ka...

Nopūtos.

Mans telefons novibrēja, bija pienākusi jauna ziņa.

Tas pats numurs.

Ziņas sāk nākt pārāk bieži.

Paskatījos uz ekrānu, taču neatvēru ziņu.

Redzēju tikai daļu no rakstītā.

" Neroc tur, kur..."

Nevajag - tāds noteikti ir turpinājums.

Tam jābūt saistībā ar to īpašumu. Citu iemeslu neredzu.

Kas tur atrodas?

Biju nolēmis šodien aizbraukt turp, taču es nezināju, vai man vajag to darīt. Tagad, saņemot šo ziņu, ziņkāre uzvarēja manu saprātu.

Telefons novibrēja vēlreiz.

"Kretīn, gribi satikties? "

Keita.

Pasmaidīju.

"Juriiijjjjjjj"

" Eu, čalīt, tev jāatbild 1 minūtes laikā. Es mēdzu ātri pārdomāt."

Iesmējos.

Ja tikai man šodien būtu laiks...

" Šodien nevaru." - atbildēju.

" Wow, tā nu gan ir izsmeļoša atbilde."

Neko neatbildēju. Mums būs laiks parunāt vēlāk.

Piecēlos no krēsla un devos uz mašīnu.

Es atņemšu Torello tēva īpašumu... lai kas arī tur būtu.

Iekāpu masīnā, uzsākot ceļu.

Mani pārņēma satraukums.

Pēc trīs nogurdinošām stundām piebraucu pie milzīgā, pavecā īpašuma.

Tas izskatījās labi saglabājies.

Izkāpu no mašīnas, paskatoties uz gaišo māju.

Tā bija lielāka nekā mana villa.

Kāpēc pusē tēva īpašuma piederēja Torello?

Sāku iet uz durvju pusi.

Neizskatās, ka šeit kāds būtu apmeties, taču nekad neko nevar zināt.

Tiklīdz satvēru rokturi, durvis tika atvērtas no otras puses.

Man pretī stāvēja pavecs vīrs.

Biju nedaudz pārsteigts.

Vecais izskatījās pēc sulaiņa.

- " Ko Jūs te meklējat, jaunskungs?" viņš stingri, tomēr laipni jautāja.

- " Ē.." apmulsu.
- " Gribēju apskatīt šo īpašumu."

- " Būsiet kaut ko sajaucis, šis nams nav pārdošanā," vīrietis teica, grasoties aizvērt durvis.

Ieliku kāju durvju spraugā, apturot durvis no aiztaisīšanās.

- " Nē, es domāju, Jūs mani nepareizi sapratāt, " iesmējos, " šis piederēja manam tēvam, tagad tas ir mans. "

Vecais vīrietis izskatījās pārsteigts.

- " Nevar būt... De Alonso dēls?" viņš čukstēja pats sev.