Jau vairāk nekā divas stundas nevarēju sazvanīt savu puisi Evanu. Viņa lakrosa treniņš bija beidzies jau pirms septiņiem, un, kad pēc stundām atvadījāmies, sarunājām, ka viņš man piezvanīs uzreiz, kad tiks mājās, kā to bija darījis katru reizi pēc treniņa pēdējo četru gadu laikā. Vai kaut kas bija noticis? Mierināju sevi ar domu, ka Evana telefons bija izlādējies, vai varbūt treneris bija izlēmis paturēt puišus vēl kādu laiciņu. Mācību gads bija tikko sācies, un viņiem vajadzēja trenēties vairāk jaunajai sezonai.
Evans man noteikti piezvanīs. Četru gadu laikā, ko bijām kopā, viņš ne reizi nebija neizpildījis to, ko solīja. Vēlreiz piezvanīju puisim, bet zvans uzreiz pārslēdzās uz automātisko atbildētāju. Uzrakstīju draugam kārtējo īsziņu – Piezvani uzreiz, kad šo izlasīsi. Es uztraucos. -, un bezspēcīgi nometu telefonu uz gultas.
Bija jau pāri deviņiem vakarā, un pēc garās dienas skolā biju pamatīgi nogurusi, tāpēc izlēmu gatavoties miegam. Atradusi skapī pidžamu, izgāju no savas guļamistabas un devos uz vannas istabu, kas atradās gaiteņa galā. Manas māsas Emīlijas istabas durvis bija vaļā, un es dzirdēju skaļu mūziku, taču, ielūkojoties iekšā, pamanīju, ka desmit gadus vecās meitenes tur nebija. Dzirdēju viņu pirmajā stāvā runājam ar mammu. Māsa centās pierunāt mammu atļaut viņai palikt pie kādas klasesbiedrenes pa nakti, bet mamma bija nepielūdzama. Vajadzēs vēlāk palīdzēt mazajai māsai, galu galā viņa mācījās jau ceturtajā klasē, un mamma pēdējā laikā bija kļuvusi pārāk piesardzīga. Iegājusi Emīlijas istabā, izslēdzu mūzikas video un devos atkal ārā, cenzdamās nepaklupt pār māsas izmētātajām mantām.
Iegāju vannas istabā, klusi aizvērdama aiz sevis durvis. Ātri noģērbusies iekāpu dušas kabīnē un pēc iespējas ašāk nomazgājos, iedomādamās, ka tieši tagad man varētu zvanīt Evans. Viņš noteikti bija ticis mājās, bet aizmirsis uzlādēt telefonu. Tā jau bija gadījies. Nekas slikts noteikti nevarēja notikt, vai ne? Ne jau ar manu Evanu.
Uzvilkusi pidžamu un iztīrījusi zobus, atvēru durvis tieši tajā mirklī, kad mamma ar Emīliju nāca augšā pa kāpnēm.
- Sazvanīji Evanu? – mamma jautāja, pienākdama man klāt. Viņai kā aste sekoja mazā māsa.
- Vēl ne. Ļoti ceru, ka viss ir kārtībā, - noskumusi nolaidu acis, lūkodamās uz savām pūkainajām rozā čībām.
- Protams, ka viss ir kārtībā, - viņa mani iedrošināja, aplikdama roku man ap pleciem. – Piezvani Evana mammai vai kādam citam. Gan jau viņi zina, kur ir Evans, - mamma ieteica. Atklāsmē pamāju ar galvu. Nesaprotu, kā gan man tas neienāca prātā ātrāk! Uzspiedu mammai buču uz vaiga un metos uz savu istabu.
- Nu mammu, tu nepateici, vai varu palikt pie Vanesas! – Pirms aizvēru savas istabas durvis, dzirdēju Emīliju īdam.
Nometusi drēbes uz gultas, paķēru telefonu un drudžainiem pirkstiem to ieslēdzu. Joprojām nekā. Evans nebija zvanījis. Atradu kontaktu sarakstā Evana mammas numuru, un piezvanīju viņai. Klausule tika pacelta pēc dažiem pīkstieniem, taču tā nebija Ellas tante. Tas bija Pīters, Evana vecākais brālis. Viņu gan es nebiju gaidījusi dzirdēt. Pīters bija četrus gadus vecāks par mums ar Evaanu un mācījās universitātē, un pašlaik viņam vajadzēja būt studentu mājā, kur viņš dzīvoja pēdējos trīs gadus, nevis atbildēt uz mammas telefona zvaniem.
- Jā? – atskanēja viņa balss – tā nebija rupja, kā veciem vīriešiem, tomēr tā nebija arī maiga kā pusaudzim.
- Pīter, tas esi tu? – neizpratnē jautāju, lai gan uzreiz biju pazinusi viņa balsi. – Kur ir tava mamma? Es gribēju viņai pajautāt par Evanu, nevaru viņu sazvanīt... - man aizlūza balss.
- Evans ir... - Pīters izdvesa. – Evanam viss kārtībā. Viņš nevar tagad atbildēt.
- Tiešām? Paldies Dievam, ka viņam viss ir kārtībā, es tā uztraucos! – man kā akmens novēlās no sirds. Atviegloti uzelpoju, priecādamās, ka nekas slikts nebija noticis. Es nepārdzīvotu, ja viņam kaut kas atgadītos. – Pasaki viņam, ka zvanīju un lai viņš man pārzvana, cik ātri vien iespējams, labi?
- Viņš nevar tagad piezvanīt. Viņš jau guļ, - Pīters nosvērtā, mierīgā balsī paskaidroja, taču man likās, ka, izrunājot pēdējos vārdus, viņa balss notrīc.
- Nu labi, tad lai viņš man rīt piezvana. Nodod visiem sveicienus.
- Arlabunakti, Emma, - Pīters tikai sacīja un nolika klausuli. Kāpēc viņš pret mani izturējās tik auksti? Pīters vienmēr bija tik draudzīgs... Kas viņam bija noticis?
Vismaz tagad zināju, ka Evana viss ir kārtībā, viņš vienkārši bija pārāk noguris pēc treniņa, tāpēc uzreiz pēc atgriešanās mājās devās gulēt. Viņš bija īsta miegamice, brīvdienās varēja gulēt līdz diviem pēcpusdienā, ja vien es viņu neizvilku no gultas ātrāk.
Mierīgu sirdi noliku telefonu atpakaļ vietā, un, aiznesusi drēbes uz skapi, ielīdu zem segas. Bija gandrīz desmit, un, lai gan parasti pirms miega palasīju grāmatu, šodien man nebija noskaņojuma, tāpēc, izslēgusi gaismu, mierīgi gulēju, cenzdamās aizmigt. Biju pārāk uztraukusies par Evanu, tāpēc gribēju atpūsties un neko nedarīt.
Pirms septiņām stundām
- Piezvani uzreiz, kad beigsies treniņš, - iečukstēju Evanam ausī, pieglauzdamās viņam klāt. Stāvējām gaiteņa vidū, un likās, ka pasaulē eksistējam tikai mēs divi. Stundas bija beigušās, un skolēni steidzās ātrāk prom, bet es gribēju palikt ar Evanu kaut mirkli ilgāk. Biju pieradusi pagaidīt, kad viņam sāksies lakrosa treniņš, un tikai tad doties mājās.
- Protams, - viņš atbildēja, cieši aplikdams rokas man apkārt. – Kā jau vienmēr, - Evans čukstus atbildēja, it kā lai neviens nedzirdētu, taču gaitenī valdīja pārāk liels troksnis, lai kāds kaut ko sadzirdētu, turklāt biju pārliecināta, ka nevienam neinteresēja mūsu saruna. Visi jau bija pieraduši redzēt Evanu Goldmenu un Emmu Valkeri vienu otra apskāvienos.
- Nespēju sagaidīt brīvdienas, - pasmaidīju, pastiepdamās uz pirkstgaliem un noskūpstīdama puisi. Bijām ieplānojuši brīvdienās doties nelielā izbraukumā uz Omahu, Nebraskas lielāko pilsētu.
- Tas būs lieliski, - viņš nomurmināja starp skūpstiem un palaida mani vaļā. – Man tagad tiešām jāiet, - viņš iesmējās. Zināju, ka Evanam taisnība – treniņš sāksies jau pavisam drīz, un puisim nepatika kavēt. Satvēru savas melnās mugursomas lencītes un ielūkojos puisim acīs.
- Mīlu tevi, - pasmaidīju un, pastiepusies uz pirkstgaliem, uzspiedu ašu skūpstu Evanam uz lūpām.
- Es arī tevi mīlu, - viņš vēlreiz mani apskāva un aizsteidzās uz sporta zāli.
