Vakarā mamma palūdza, lai pieskatu Emīliju un viņas klases draudzeni, kamēr viņa aizies pie kādas savas draudzenes. Mammai nebija daudz draugu, pēc tēva bērēm viņa bija attālinājusies no lielākās daļas draudzeņu, tāpēc piekritu pabūt ar meitenēm, priecādamās, ka mamma pavada ar kādu laiku, iziet sabiedrībā un kaut mazliet izbauda savu dzīvi. Es pat nebūtu pret to, ja mammai parādītos kāds vīrietis. Emīlijai bija vajadzīgs tētis.
Izlēmu piezvanīt Railijai un uzaicināt ciemos uz filmu vakaru un, kamēr ēdām vakariņas, viņa ieradās ar vairākām popkorna pakām, tāpēc pēc vakariņām, ko mamma bija atstājusi ledusskapī, pagatavojām lielu bļodu pilnu ar popkornu un iekārtojāmies ar meitenēm dzīvojamā istabā, un es ieslēdzu kādu filmu. Kamēr skatījāmies filmu, Emīlija ar draudzeni pļāpāja un komentēja katru ainu, un Railija viņām piebiedrojās, taču es vairāk uzmanības veltīju savam telefonam, cerēdama, ka tas beidzot iezvanīsies un zvanītājs būs Evans. Vai tiešām viņam nebija pat brīva brīža, lai uzrakstītu man īsziņu vai piezvanītu? Pat ja Goldmena kunga vārdi bija patiesi un Evana telefons bija salūzis, viņš taču varēja palūgt telefonu kādam no saviem komandas biedriem vai trenerim. Kad Evans atgriezīsies, mums būs nopietna saruna. Vienīgais jautājums bija - kad viņš atgriezīsies? Parīt bijām ieplānojuši braucienu uz Omahu, vai viņš gribēja to atcelt, pat nepaziņodams man?
Ap astoņiem atgriezās mamma, un Emīlijas draudzenei atbrauca pakaļ vecāki, un arī Railija devās prom. Aiznesusi tukšo popkorna bļodu uz virtuvi, noskaloju to un gaidīju, kad mamma pārģērbsies un nāks lejā. Kad viņa bija ienākusi virtuvē, sacīju:
- Neesmu runājusi ar Evanu jau vairāk nekā diennakti. Viņš joprojām nav man piezvanījis. Četru gadu laikā tas nekad nav noticis. Nekad.
- Nomierinies, ar tavu Evanu viss ir kārtībā. Tu taču runāji ar viņa vecākiem, ne? – mamma centās mani nomierināt.
- Jā, šodien biju aizbraukusi pie viņa uz mājām, viņa tētis teica, ka Evanam šorīt bija jābrauc uz universitāti Kalifornijā. Iespējams, viņam būs lakrosa stipendija. - Atbalstījusies pret ledusskapi, sakrustoju rokas uz krūtīm. Mamma jau bija sākusi gatavot rītdienas pusdienas.
- Nu redzi.
- Viņš man neko neminēja par šo braucienu. Evans nekad nebūtu tā vienkārši aizbraucis, nepabrīdinājis mani.
- Varbūt viņam bija jābrauc steidzami un tagad vienkārši nav laika. Neraizējies.
Pēdējo divdesmit četru stundu laikā visi man to vien teica – neraizējies, neuztraucies, nenervozē. Tomēr tas padarīja mani daudz nervozāku, un es zināju, ka nespēšu nomierināties, kamēr neaprunāšos ar savu puisi.
Pienāca sestdienas vakars. Evans joprojām nebija man zvanījis, par braucienu uz Omahu pat nebija ko domāt, bet, kad kādu piekto reizi piezvanīju Goldmeniem, Džeksons ar Pīteru centās man ieskaidrot, ka Evans drīz atgriezīsies no Kalifornijas, tad es viņu arī satikšu. Gaidīju šo mirkli ar nepacietību. Lai gan biju uz Evanu pamatīgi sadusmojusies par šādu nenopietnu rīcību, gribēju viņu noskūpstīt, samīļot un pieglausties puisim klāt, un nekad nelaist viņu vaļā.
Šovakar ciemos atkal bija atnākusi Railija, un mēs visas trīs kopā ar mammu gatavojām ābolu pīrāgu un picu, pļāpādamas par visādiem niekiem, bet prāta dziļumos joprojām domāju par Evanu.
- Au! – iesaucos, kad, griezdama ābolus, iegriezu pirkstā un ieliku to mutē, cerēdama, ka asinis drīz beigsies. Railija norāva no ruļļa papīra dvieli un pasniedza to man. Ietinu pirkstu un palūkojos uz draudzeni.
- Joprojām domā par viņu? – viņa uzreiz saprata, par ko biju tā aizdomājusies.
- Protams! – iesaucos, pieiedama pie izlietnes un izmezdama miskastē papīra dvieli. Asinis bija apstājušās, un es paņēmu no mammas plāksteri, uzlīmēdama to uz pirksta. Atgriezos pie galda, lai turpinātu griezt ābolus. Pabeigusi, iemetu tos lielā bļodā, kamēr Railija jau bija beigusi rīvēt sieru picai.
- Tu izskaties tā, it kā būtu gatava kādu nosist, - Railija iesmējās, ieraudzīdama manu sejas izteiksmi. – Evanu.
- Es tikai gribu, lai ar viņu viss būtu kārtībā, - nopūtos. – Es nepārdzīvošu, ja ar viņu kaut kas notiks. – Man bija tik grūti pārdzīvot tēta nāvi. Negribēju to nekad vairs pieredzēt. Iekodu apakšlūpā, lai nepateiktu to skaļi. Negribēju sarūgtināt mammu, jo dažreiz likās, ka viņa joprojām nebija pārdzīvojusi tēta nāvi.
- Viss būs labi ar tavu Evanu, - mamma nomurmināja jau kādu piecsimto reizi. – Vai tu vari padomāt par kaut ko citu?
- Nē. Tu taču zini, cik ļoti es viņu mīlu. Vēlāk piezvanīšu viņa mammai, varbūt viņa beidzot varēs man kaut ko pateikt. Kad zvanu, visu laiku klausuli paceļ vai nu Džeksons vai Pīters. Viņi neko konkrētu nepasaka.
- Vīrieši, - mamma paraustīja plecus, un Railija viņai piebalsoja.
- Viss būs labi. Atšķirībā no tiem puišiem, kas... - mammai aizlūza balss.
- Kādiem puišiem? – pagriezos un paskatījos uz mammu, kura bija pagriezusi pret mums muguru, gatavodama ābolu pīrāga mīklu.
- Vai tad jūs nedzirdējāt? Ziņās teica, ka pirms dažām dienām divi puiši iekļuva autoavārijā netālu no skolas... - viņai aizlūza balss, it kā viņa saprastu, ka bija pateikusi kaut ko lieku.
- Neko neesmu par to dzirdējusi, - papurināju galvu. Kāpēc mamma par to runāja? Autokatastrofas bija sāpīga tēma, mēs nekad to nepieminējām, tāpēc man likās dīvaini, ka mamma tagad par to runā. Vai viņa domāja, ka kaut kas tik slikts varēja būt noticis ar manu Evanu? Tās bija pilnīgas muļķības. Evans bija Kalifornijā. Viņa vecāki nebūtu man melojuši, vai ne?
Pirms septiņiem gadiem
Taisnā ceļā no skolas bijām atbraukušas uz slimnīcu, un es nespēju saprast, ko mēs šeit darījām. Pirms desmit minūtēm mamma bija apgalvojusi, ka manai mazajai māsai Emīlijai un tētim viss bija kārtībā. Vai kaut kas nebija kārtībā ar mammu? Vai arī viņa bija man melojusi? Nē, viņa man nekad nebūtu melojusi.
- Mammu, ko mēs šeit darām? – vaicāju, kad soļojām slimnīcas ieejas virzienā. Mamma joprojām nebija beigusi raudāt, taču neatbildēja uz manu jautājumu. Iegājušas slimnīcā, uzbraucām ar liftu uz otro stāvu, kur viņa piegāja pie letes un kaut ko pajautāja medmāsiņai, kura tikai pamāja pretējā virzienā.
- Helēna! – dzirdēju, kā kāda balss pasauc mammu. Pagriezusies pamanīju, ka tā bija vecmāmiņa, tāpēc, izrāvusies no mammas tvēriena, skrēju pie viņas.
- Vecmāmiņ, kas noticis? Vai viss ir kārtībā?
Viņa man neko neatbildēja. Neviens man neko neatbildēja. Mamma turpināja raudāt un izjautāt ārstus, bet es joprojām neapjēdzu, kas notiek.
Tikai vēlāk uzzināju, ka tobrīd tētis bija operācijas zālē. Viņš bija iekļuvis autokatastrofā, un ķirurgi centās darīt visu iespējamo, lai izglābtu manu tēti.
