Kā jau Railija bija solījusi, pēc stundām aizbraucām uz kafejnīcu un, pasūtījušas piena kokteiļus, sēdējām mūsu iecienītākajā vietā – pašā stūrī pie loga -, un runājām par to, kas bija noticis pēdējo nedēļu laikā.
- Zini, pēdējā laikā mums nav sanācis pavadīt daudz laika kopā... - viņa pēkšņi nopūtās. Pieliku salmiņu pie lūpām un iedzēru mazliet zemeņu piena kokteiļa.
- Zinu, - nopūtos. – Piedod, ka tā. Tu jau zini, cik grūti...
- Tu man arī piedod. Man būtu vajadzējis pavadīt ar tevi vairāk laika, atbalstīt tevi, bet tā vietā es pavadīju laiku ar Saimonu... - viņa nolaida skatienu.
- Saimonu? – izbrīnīta palūkojos uz draudzeni. – Tā, izskatās, ka es esmu palaidusi garām visu tavu dzīvi, vai arī tu vienkārši kaut ko no manis slēp! – izaicinoši ielūkojos Railijai acīs. Cik spēju atcerēties, viņas puisi sauca Pauls.
- Mans puisis, - Railija nevainīgi pasmaidīja.
- Man likās, ka tu satiecies ar Paulu, - paraustīju plecus.
- Pauls ir vecs stāsts! Mēs izšķīrāmies pirms divām nedēļām, sapratām, ka nekas nesanāks.
- Oho! Un tagad tev jau ir jauns puisis.
– Laikam biju aizmirsusi tev par viņu pastāstīt. Mēs iepazināmies pavisam neilgi pirms Evans, nu, tu jau zini... Negribēju tevi nomocīt ar savu mīlas drāmu.
- Tam nu man vienmēr ir laiks, - ieķiķinājos.
- Es jūs noteikti iepazīstināšu! Viņš mācās Nebraskas universitātē, ak, viņš ir lielisks! Bet tagad tev jāpastāsta, kas tas bija no rīta skolā!
- Kas bija? – tēloju muļķi, it kā nesaprastu, par ko draudzene runā, lai gan lieliski atcerējos, kas bija noticis. Biju sajaukusi Kolinu Makalisteru ar Evanu. Man atkal bija rādījies Evans.
- Nemuļķojies! Kāpēc tu nosauci Kolinu par Evanu? Viņi nu nemaz nav līdzīgi, turklāt Evans taču...
- Nezinu, pēdējās dienās man liekas, ka redzu Evanu. Uz ielas, veikalā... Tikai, lūdzu, nedomā, ka esmu traka! Es esmu normāla, man vienkārši ļoti, ļoti viņa pietrūkst un es joprojām nespēju noticēt, ka viņa vairs nav. Liekas, ka Evans vienkārši ir kaut kur aizbraucis un drīz atgriezīsies.
- Zinu, man arī ir tāda sajūta. Viņš bija lielisks, un mēs nekad viņu neaizmirsīsim. Un es nedomāju, ka tu esi traka. Manuprāt, tas, ka tu redzi viņu pūlī, pat ir normāli. Es lasīju vienā grāmatā, ka, zaudējot tuvu cilvēku, mēs vēl ilgi varam domāt, ka viņš joprojām ir dzīvs.
- Tu nelasi grāmatas, - nomurmināju, palūkodamās uz draudzeni.
- Nu, vai kādā žurnālā, - viņa atmeta ar roku. – Vai nav vienalga? – viņa ieķiķinājās, un es pasmaidīju. – Galvenais, ka nevajag no tā kaunēties un vajag kādam izstāstīt, tad paliks vieglāk.
- Paldies, - pamāju. Drīz pēc tam Railija aizveda mani mājās, kur vecmamma strīdējās ar mammu par to, ka mēs ar Emīliju jau esam pietiekami vecas, lai paliktu pa nakti pie draugiem. Viss bija kā parasti, un manu atnākšanu pat neviens nepamanīja, tāpēc devos uz savu istabu, Leksijai soļojot man nopakaļ.
pirms gada
- Man šodien nav treniņa, varbūt kaut kur aizbrauksim? – Evans jautāja, pieiedams man klāt pēc stundām. Stāvēju pie skapīša un liku tajā mācību grāmatas. Noskūpstīju puisi uz vaiga un pasmaidīju.
- Ar lielāko prieku kaut kur aizbrauktu, tu taču zini... bet man šodien ir tik daudz uzdots, - nopūtos. Dienās, kad Evanam nebija futbola treniņa, mēs vienmēr kaut ko darījām kopā. Tās bija mūsu dienas.
- Nu tad izpildīsim mājasdarbus kopā un tad jau kaut ko izdomāsim, - viņš pasmaidīja un paņēma manu somu. Aizcirtu skapīša durvis, un, sadevušies rokās, devāmies uz Evana mašīnu. Aizbraukuši līdz mūsu mīļākajai kafejnīcai „Miesnieka cepetis", paēdām vēlās pusdienas un, sēdēdami viens otram blakus uz sarkanā dīvāna, pildījām mājasdarbus. Man nebija svarīgi, ka nevaram darīt kaut ko jautru un izklaidēties. Man patika ar Evanu pat pildīt mājasdarbus. Galvenais, ka viņš bija man blakus.
