Kaut kad vēlāk atnāk mamma un pasaka, ka ir laiks gatavoties bērēm. Tas ir pēc vairākām stundām, vai varbūt pēc vairākām dienām, vai varbūt pēc vairākiem gadiem. Nezinu, cik ilgs laiks ir pagājis, un neliekas, ka es būtu gulējusi. Joprojām jūtos iztukšota un mirusi. Pasaku mammai, ka nekur neiešu.
- Negribu nevienu redzēt. Lieciet mani mierā.
- Emma, tas taču ir tavs Evans. Tas būtu klaja necieņa no tavas puses.
- Un nomirstot viņš izrāda cieņu, ko? – iekliedzos, gribēdama viņai sviest ar spilvenu, bet tad attopos, ka runāju pilnīgas muļķības. Notikušais nav Evana vaina.
- Ak, mazulīt, - mamma apsēžas uz gultas un apskauj manus plecus. – Es varētu tev pateikt, ka ar laiku kļūst vieglāk, ka laiks tevi izārstēs, bet baidos, ka tā nav tiesa. Galvenais ticēt, ka kādreiz tu atkal viņu satiksi, - viņa čukstēja man matos. Izrāvusies no mammas tvēriena, ielūkojos viņas brūni zaļajās acīs, kas bija pilnas sāpju un izmisuma.
- Tev labāk nekā jebkuram citam vajadzētu zināt, ka tas nepalīdz, - noskaldīju.
- Pietiks. Šodien tev ir jāsaņem sevi rokās un jāizdara tas viņa dēļ. Sava Evana dēļ.
- Es negribu nekur iet, - iespītējos. Jau iedomājoties, ka Evans tiks aprakts zem zemes, man kļūst nelabi un uznāk vēmiens. Kādu brīdi sēžam klusēdamas, kad mamma sacīja:
- Labi, paliec mājās. Un nožēlo to visu atlikušo mūžu.
Viņa jau pieceļas, lai dotos prom, kad es saprotu, ka mammai taisnība. Ja neaiziešu uz bērēm, ja pienācīgi neatvadīšos no Evana, nožēlošu un vainošu sevi visu mūžu.
- Labi, - pēdīgi izdvešu. Mamma pamāj un pagriezusies dodas pie skapja. Atvērusi durtiņas, viņa sāk pārskatīt manas drēbes, līdz atrod melnu mežģīņu kleitu ar garām piedurknēm, ko pasniedz man.
- Uzvelc šo, - viņa saka. – un nāc brokastīs. Tu izskaties tā, it kā nebūtu ēdusi divus gadus. – Neko vairāk neteikdama, mamma iziet no istabas, klusi aizvērdama aiz sevis durvis. Lēnām pieceļos kājās un pieeju pie lielā spoguļa. Es patiešām izskatos tā, it kā nebūtu ēdusi divus gadus. Manas acis no raudāšanas ir kļuvušas sarkanas un piepampušas, man mugurā joprojām ir vakardienas apģērbs, kas tagad izskatās saburzīts un netīrs, un nepatīkami smaržo. Mani mati ir taukaini un sapinkājušies, it kā nebūtu tos ķemmējusi gadiem ilgi.
Lēnām aizvelkos līdz vannas istabai un ieeju dušā, lai gan ļoti negribu to darīt. Gribu atgriezties gultā un pavadīt tur atlikušo daļu savas bezjēdzīgās dzīves. Nomazgājusies un iztīrījusi zobus, atgriežos guļamistabā un pārģērbjos melnajā mežģiņu kleitā, zinādama, ka nekad mūžā to vairs nevilkšu – tā man pārāk atgādinās par šodienu, par trakāko nakts murgu, kas tagad bija kļuvusi par manu dzīvi.
Bēru ceremonija baznīcā pagāja kā miglā. Kad atbraucām uz baznīcu, tā bija izrotāta ziediem, un pašā priekšā atradās zārks. Zārks, kurā gulēja mana mūža mīlestība, visas manas cerības, mans princis, mans Evans... Noslaucīju asaras no vaigiem un devos uz priekšu sasveicināties ar Evana ģimenes locekļiem.
Šeit bija sanākuši daudzi mūsu klasesbiedri un citi Evana draugi, kā arī viņu radinieki. Likās, ka visa pilsēta bija atnākusi pavadīt puisi. Zināju, ka visi viņu mīlēja. Nebija iespējams nemīlēt tik jauku un saprotošu puisi kā Evans.
Saņēmusi spēkus un piegājusi pie puiša mammas, ļāvu viņai sevi apskaut. Tā mēs kādu brīdi stāvējām klusēdamas, saprazdamas viena otru labāk, nekā jebkurš cits varētu mūs saprast. Viņa bija zaudējusi dēlu – kas varēja būt briesmīgāk par to?
Apsēdāmies vienā no priekšējām rindām, un mācītājs sāka bēru ceremoniju. Neko daudz no tās neatceros, jo visu laiku centos savaldīties un nesākt kliegt pa visu telpu; asaru krājumi bija izsīkuši. Stāvējām un dziedājām kādu skumju dziesmu, kad sajutu, ka vairs nespēju nostāvēt, kājas atkal bija kļuvušas ļenganas, bet, par laimi, kāds satvēra manu elkoni – varbūt tas bija Pīters, varbūt mamma.
Vairāki klasesbiedri iznāca priekšā, lai pateiktu kādus labus vārdus par Evanu, un arī Pīters iznāca priekšā, lai pastāstītu par savu jaunāko brāli. Arī Emets ar ģimeni bija atbraucis no Nīderlandes, taču viņš izskatījās tikpat salauzts, kā viņa mamma – sēdēja un, rokas klēpī salicis, tukšām acīm skatījās priekšā, iespējams, pat neapjēgdams, kas notiek -, tāpēc viņš nevarēja iziet priekšā. Kad mācītājs jautāja, vai vēl kāds vēlas kaut ko pateikt, piecēlos un trīcošām rokām izgāju priekšā. Man riebās uzstāties, turklāt vēl šādā situācijā, bet man vajadzēja to izdarīt. Man vajadzēja nolasīt solījumu, ko biju uzrakstījusi Evanam. Tam bija jābūt mūsu kāzu solījumam, taču sapratu, ka kāzas nekad nepienāks, tāpēc zināju, ka labāka brīža par šo vairs nebūs. Atcerējos, kā mēs sēdējām pie ezera un abi rakstījām uz lapām solījumus. Gribēju zināt, ko Evans bija uzrakstījis uz savas lapas, un apjausma, ka nekad to neuzzināšu, grauza manu sirdi vēl vairāk.
Sažņaudzu lapu un izdvesu:
- Evans bija labākais puisis pasaulē. Pēdējie četri gadi bija labākie manā dzīvē. Viņš man palīdzēja un atbalstīja mani tā, kā neviens to nevarētu. Es viņu mīlēju vairāk par dzīvi, - mana balss aizlūza, bet es liku sev turpināt. – Es biju pārliecināta, ka mēs esam radīti viens otram. Sapņoju par kāzām un ilgu un laimīgu dzīvi kopā... - Nespēju vairs izdvest ne vārda, juzdama, kā mani pārmāc asaru un sāpju vilnis. Sāku trīcēt un likās, ka tūlīt nokritīšu. Nespēju saņemt drosmi un izlasīt solījumu, ko pirms pusotra gada biju uzrakstījusi Evanam. Mans solījums bija domāts tikai Evanam, un es atradīšu citu veidu, kā to viņam nolasīt. Visiem, kas bija šeit sanākuši, nebija tas jādzird. Pēc dažiem mirkļiem sajutu rokas sev ap pleciem un, pacēlusi galvu, redzēju, ka tas ir Pīters. Viņš uzmanīgi palīdzēja man tikt līdz vietai.
Pirms pusotra gada
- Ko tu gribi, lai es daru? – Evans iesmējās, kad izvilku no mugursomas kladi un, izplēsusi no tās divas lapas, vienu pasniedzu viņam. Atradu arī pildspalvas un iedevu vienu puisim. Bijām atbraukuši līdz ezeram un tagad sēdējām pie koka galda, kas šeit bija iekārtots, lai cilvēki varētu rīkot pikniku vai kādu pasēdēšanu.
- Gribu, lai mēs uzrakstām viens otram vēstules, - paziņoju. Evans ieskatījās man sejā un, ieraudzījis tajā nopietnu izteiksmi, atkal iesmējās.
- Kāpēc man jāraksta tev vēstule, ja varu tāpat pateikt visu, ko par tevi domāju?
- Tu nu gan esi neromantisks! – iesaucos, pārmetoši uzlūkodama puisi. – Tā nebūs parasta vēstule, tas būs solījums, ko nolasīsim viens otram kāzu dienā.
- Tātad tu jau gatavojies kāzām? – viņš ieķiķinājies pacēla vienu uzaci. Gribēju puisim iedunkāt par ņirgāšanos, bet, tā kā sēdēju otrā galda pusē, nevarēju to izdarīt.
- Evan!
- Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka precēsim viens otru? – viņš turpināja mani ķircināt.
- Evan! – atkal iesaucos, pārmetoši viņu uzlūkodama. – Lūdzu, izdari, kā lieku.
- Labi, Emma, - viņš pēdīgi pasmaidīja un, paņēmis pildspalvu, palūkojās uz balto lapu sev priekšā. – Bet tikai tāpēc, ka es tevi tik ļoti mīlu.
