- Saimons uzaicināja mūs uz piektdienas universitātes futbola spēli, – Railija stāstīja, kad dažas dienas vēlāk vakarā biju viņai piezvanījusi. Kad bijām apmeklējuši futbola spēles ar Evanu, mūs parasti uzaicināja Pīters, sagādādams mums katram pa biļetei, un Railija vienmēr bēdājās, ka tas nav viņas puisis, kurš visiem sarīko tādu vakaru.
- Lieliski, - guļot gultā un vērojot baltos griestus, pasmaidīju. – Izklaidējies kārtīgi.
- Ko nozīmē „izklaidējies kārtīgi"? Vispār jau mēs ejam kopā.
- Nezinu, vai tas ir tas, ko es gribu, Railij, - nomurmināju. – Mamma liek man iet ārā no mājas, bet diez vai ar vārdu „izklaidēties" viņa domāja „apmeklēt futbola spēli ar tūkstoti dzērušu un kliedzošu jauniešu".
- Tā ir pirmā spēle šajā sezonā, turklāt Saimons mums sarūpēja biļetes VIP zonā! – Railija nerimās. – Un ko es tur darīšu viena? Lūdzu, Emma, nepievil mani! – draudzene lūdzās.
- Nu labi, - pēdīgi piekāpos, klusi ieķiķinādamās. Lai arī kāds būtu Railijas lūgums, es nekad nespēju viņai atteikt, un meitene, to zinādama, izmantoja manas vājās vietas, kā tik gribēja.
- Lieliski! – Railja iepīkstējās klausulē. – Un pēc tam mēs iesim uz studentu ballīti! – viņa sajūsmināta iesaucās klausulē. Nekad iepriekš nebijām tikušas uz studentu ballīti, jo Evana vecāki uzskatīja, ka mēs vēl bijām pārāk jauni, lai apmeklētu tādus pasākumus, tāpēc viņi aizliedza Pīteram mūs tur ievest, bet, tā kā tagad Railijas puisis bija viens no komandas biedriem, zināju, ka viņš varēs mūs ielaist. Turklāt mums jau bija astoņpadsmit, mēs vairs nebijām bērni, lai gan biju pārliecināta, ka mammai šī ideja tik un tā nepatiks.
- Paga, paga, uz to gan es neparakstījos, - aizrādīju.
- Nu, Emma! Neesi tak kā veca tantiņa! Tev ir astoņpadsmit, nevis astoņdesmit! – Railija čīkstēja.
- Šaubos, ka mamma būs sajūsmā par šo ideju, - un es priecāšos, ja nebūs.
- Kāpēc tavai mammai viss vienmēr jāzina? Un vispār es ar viņu pati aprunāšos! – Railija priecīga nočivināja klausulē. Palūkojusies uz sienas kalendāru, apjēdzu, ka piektdienas datums bija apvilkts ar sarkanu, kas nozīmēja, ka man bija maiņa kafejnīcā.
- Railij, man piektdien ir darbs...
- Vai tu nevari ar kādu sarunāt? Nu lūdzu, lūdzu! Negribu, lai sēdi mājās!
- Centīšos sarunāt ar Džūliju, - piekritu.
- Paldies! Esi gatava piektdien pirms sešiem. Iebraukšu tev pakaļ uz darbu! – To sacījusi, draudzene nometa klausuli, pat neatvadījusies. Lieliski – tagad man bija vēl jāmeklē kāds, kurš piekristu paņemt manu maiņu piektdienas vakarā, lai gan biju pārliecināta, ka tas ir neiespējami.
Piektdienas vakars pienāca ātrāk, nekā biju cerējusi. Visu nedēļu Railija bija runājusi par šīs sezonas pirmo futbola spēli, bet līdz pat vakardienai nebiju spējīga atrast nevienu, kurš varētu mani aizvietot. Beigu beigās Džūlija piekrita atbraukt un nostrādāt atlikušās četras stundas manā vietā, tāpēc tagad, kad tik strauji tuvojās seši vakarā, ar nepacietību gaidīju meiteni. Un ja nu viņa pārdomāja? Kad Džūlija beidzot parādījās, atviegloti nopūtos.
- Ceru, ka neizjaucu tavus plānus, - sacīju, kad meitene izgāja no darbinieku telpas un pienāca pie kases, kur apkalpoju klientus.
- Nekas. Strādājot kafejnīcā, bieži nākas kādu aizvietot, - viņa paraustīja plecus, un devās pie Bredlija, lai man netraucētu. Kad ieradās Railija, palūdzu Bredlijam pagatavot mums divus lielos latte dzērienus, un, apsolīdama draudzenei drīz būt klāt, aizsteidzos uz ģērbtuvi, kur aši pārģērbos un, sametusi mantas somā, devos pie meitenes.
