- Paldies, ka atvedi mājās, - pateicos, kad tajā paša vakarā Bredlijs bija atvedis mani mājās. Bija jau pāri desmitiem, un es negribēju lūgt mammai atbraukt man pakaļ, tāpēc, kad Bredlijs piedāvāja mani aizvest, priecīga piekritu.
- Ņem par labu, - viņš pasmaidīja, un atvadījusies izkāpu no mašīnas. Tikai tagad pamanīju uz ceļa novietoto melno krosoveru. Ko Pīters šeit darīja?
Iegājusi mājā, sastapos ar Emīliju, kura virtuvē pļāpāja ar Pīteru. Pamanījis mani, viņš izskatījās pamatīgi atvieglots, tāpēc ieķiķinājos un, atstājusi somu priekšnamā uz galdiņa, apsēdos pie galda.
- Emīlij, kur ir mamma un vecmāmiņa? – vaicāju māsai. Viņai pie kājām gulēja Leksija.
- Mamma ir savā istabā. Vecmamma dušā mazgājas, - Emīlija izskatījās neapmierināta, ka biju iztraucējusi viņas un Pītera „aizraujošo" sarunu. Viņi abi dzēra tēju, tātad Pīters bija šeit jau kādu laiku.
- Kāpēc tu joprojām esi augšā? Tev nevajadzētu iet gulēt?
- Mamma atļāva sagaidīt tevi. Ir taču piektdiena! – viņa noplātīja rokas, it kā tas būtu pašsaprotami.
- Emīlij, vai varu tagad aprunāties ar tavu māsu? – Pīters pēc brīža jautāja, un Emīlija ar atklātām dusmām acīs piecēlās un aizstampāja kāpņu virzienā, pasaukdama līdzi arī Leksiju, lai gan zināju, ka suns tāpat atnāks gulēt pie manis.
- Tevi atveda viņš? – Kad Emīlija bija nozudusi, Pīters jautāja, pamādams durvju virzienā.
- Jā.
- Vai viņš tagad ir tavs puisis?
- Nē! Kāpēc jums visiem šķiet, ka man ir puisis?! Es joprojām mīlu Evanu! – Un joprojām redzu viņu, staigājam pa pilsētas ielām starp citiem cilvēkiem. – Un vispār, man likās, ka pie tevis atbrauca tava meitene, kāpēc tad tu esi šeit?
- Nikola ir mājās ar Emetu un Melisu.
- Manuprāt, tev vajadzētu braukt pie viņas. – Baidīdamās ieskatīties puiša acīs, paķēru Emīlijas krūzi un piecēlos, lai to noskalotu.
- Es pats labprāt izlemtu, kas man jādara, - viņš stingri sacīja. Iestājās klusums. Pagriezos, apjēgdama, ka viņš stāv man aiz muguras. – Paklau, Emma. Mūsu pēdējā tikšanās reizē es biju mazliet ass...
- Kafejnīcā? – neizpratnē ielūkojos viņa sejā.
- Tu zini, par ko runāju. Kad nosauci mani par Evanu. Man nevajadzēja tā reaģēt.
- Viss kārtībā.
- Es gribētu, lai mēs būtu draugi. Man patīk ar tevi pavadīt laiku. Un tu saproti, kā es jūtos. Pēc Evana nāves... mana dzīve ir apgriezusies kājām gaisā. Mamma ir mainījusies līdz nepazīšanai, visu laiku pavada gultā un dzer to savu nolāpīto vīnu. Emets ir drūms un noskumis, un par manu dzimšanas dienu neviens pat neatcerējās.
Dzirdot viņa vārdus, sajutos vainīga, lai gan nemaz nezināju, kad ir viņa dzimšanas diena. Zināju, ka tā ir oktobra sākumā, taču nebiju spējīga atcerēties datumu.
- Pīter! Man ļoti žēl... Daudz laimes dzimšanas dienā, - izdvesu, uzdrošinādamās ieskatīties viņam acīs.
- Paldies, - viņš nosmīkņāja. – Tā bija pirms četrām dienām, - puisis pēc brīža piebilda. Septītais oktobris. Būs jāatceras apsveikt viņu nākošgad.
- Esmu briesmīgs draugs, - vainīgi viņu uzlūkoju, un puisis izplūda smieklos.
- Neuztraucies. Es arī nezinu, kad ir tava dzimšanas diena.
- Desmitajā jūlijā.
- Zināšu. Labi, tagad man jāiet. Bija prieks aprunāties.
- Arlabunakti, - pamāju uz atvadām.
- Emma? – mamma pasauca no savas guļamistabas, kad uzkāpu pa kāpnēm. Viņas istabas durvis bija pavērtas, un es iegāju iekšā. Mamma sēdēja pie sava kosmētikas galdiņa un ķemmēja matus. – Emīlija teica, ka Pīters bija atnācis.
- Jā, mēs redzējāmies darbā, un tad viņš atbrauca aprunāties, - paskaidroju, apsēdamās uz gultas malas. Viņas gulta ir tik liela, ka mēs ar Emīliju mēdzām ierāpties pie mammas svētdienas rītā un pavadīt tur vairākas stundas, pļāpājot un vienkārši guļot kopā.
- Pīters ir jauks puisis, - mamma sacīja, pieceldamās un pienākdama man klāt. – Man prieks, ka jūs atbalstāt viens otru šajā grūtajā laikā, - viņa nopūtās, un es piecēlos, lai mammu apskautu. Negribēju viņai teikt, ka pēdējā laikā manas un Pītera attiecības bija ļoti saspīlētas, īpaši pēc tam, kad nejauši nosaucu viņu par Evanu. Neskatoties ne uz ko, viņš patiešām bija jauks puisis, un es priecājos, ka mēs bijām draugi.
