- Emma, - mamma sacīja, ieiedama virtuvē. Palūkojusies augšup, pamanīju viņai rokās telefonu; mammai bija dusmīga sejas izteiksme.
- Jā, vai kaut ko noticis?
- Man zvanīja skolotāja, - viņa nopietni atbildēja.
- Ah, - izdvesu. Pēdējo divu nedēļu laikā biju apmeklējusi skolu tikai pāris reizes. Parasti gāju uz mežu vai staigāju pa pilsētu, laiku pa laikam pamanīdama starp cilvēkiem Evanu. Dažreiz pamanīju viņu veikala rindā vai jauniešu bariņā, bet, kad piegāju, lai pārliecinātos, ka tas patiesībā ir mans mīļais Evans, ka viņš patiesībā nav miris, izrādījās, ka tas ir pavisam cits puisis. Tādos gadījumos cilvēki skatījās uz mani kā uz jukušo.
- Viņa teica, ka neesi bijusi skolā jau nedēļu, - mamma izgrūda starp sakostiem zobiem. Redzēju, ka viņa ir pamatīgi sadusmota.
- Mammu...
- Emma, tu nevari neiet uz skolu, vai tu to apzinies?! Es lieliski saprotu, ka tu zaudēji savu mīļoto puisi, es saprotu, cik tas ir smagi, es zinu, cik ļoti tu viņu mīlēji, un kā tu juties, kad uzzināji, ka Evana vairs nav. Tici man, es izgāju tam cauri, kad nomira jūsu tētis. Taču tas nav iemesls, lai neapmeklētu skolu. Kā tev šķiet, kā mēs izdzīvotu, ja es neturpinātu iet uz darbu?
- Mammu... - izgrūdu, gribēdama kaut ko teikt, taču nezināju, ko. Tomēr mamma, kā jau parasti, neļāva man neko paskaidrot, tikai turpināja runāt, pārliecināta par savu taisnību.
– Tagad es pati katru rītu vedīšu tevi uz skolu un sagaidīšu pēc stundām.
- Tu nevari kavēt darbu.
- Nekas, es kaut ko izdomāšu. Lai nu kā, kopš šī brīža es vairs nepieļaušu, ka tu kavē skolu. Tas ir tik bezatbildīgi! Tevi taču nepieņems Nebraskas universitātē, ja nemācīsies! – Viņa nemaz nenojauta, ka es negribu mācīties Nebraskā. Viņai nebija ne jausmas, ko es patiesībā gribu. Vienmēr tikai viņas izvēle, viņas lēmumi, viņas aizliegumi. Ja es kaut ar pušplēstu vārdiņu ieminētos par Kaliforniju, par to, ka daudz vairāk par mācīšanos universitātē vēlos ceļot... Viņa neļautu man iziet no mājas līdz mūža galam. Tāpēc vienkārši pamāju, piekrizdama visam, ko viņa saka. Tā bija vieglāk.
Nākamajā rītā mamma pamodināja mani pirms septiņiem, un lika sataisīties uz skolu cik ātri vien iespējams.
- Negribu kavēt darbu arī no rīta, - viņa sacīja, iziedama no manas istabas. Zināju, ka man nebija citas izvēles, viņa jau visu bija izlēmusi un izplānojusi manā vietā. Es vairs nevarēšu iet uz mežu, man būs jāpavada nebeidzamas stundas, mācoties to, kas man patiesībā nemaz neinteresēja un neuztrauca.
Noņurdējusi kaut ko neskaidru, izlīdu no gultas un, ātri nomazgājusies dušā, atradu skapī zilus džinsus, baltu t-kreklu un ādas jaku, saģērbos un, paķērusi somu ar kladēm, devos lejā paēst brokastis. Emīlija jau bija apģērbusies un gatava jaunai dienai. Kā viņai bija tik daudz enerģijas un vēlmes doties uz skolu? Nu, viņa nebija zaudējusi svarīgāko cilvēku pasaulē.
Pagatavojusi sev banānu un ogu dzērienu, izdzēru un, noskalojusi krūzi, ieliku to atpakaļ skapī.
- Meitenes, pasteidzieties! – kāpjot lejā pa kāpnēm, komandēja mamma. Kad bijām iekārtojušās mašīnā, mamma sacīja: - Emīlij, atbrauksi mājās ar autobusu, bet tev, Emma, es būšu pakaļ pus četros. Un pat nedomā aizbēgt no stundām!
- Vai mani nevar atvest Railija? – Jau sen nebiju pavadījusi laiku kopā ar labāko draudzeni, gribēju ar viņu aprunāties, pastāstīt, ka mežā redzēju Evanu... Varbūt mamma atļaus vismaz to.
- Par to nevar būt ne runas! Ja nu jūs izdomāsiet aizbēgt no stundām kopā? – viņa sarauca degunu. Mamma man neuzticējās. Lieliski.
- Apsolu, ka palikšu skolā līdz pēdējai stundai, un tad mēs aizbrauksim paēst pusdienas un atbrauksim mājās. Nu lūdzu! – lūdzos. Jau doma par sēdēšanu četrās sienās likās neizturama. Cerēju, ka Railijai šodien nebija citu plānu.
- Labi, bet es pati piezvanīšu Railijai un visu viņai pateikšu. Lai būtu mājās sešos! – viņa nopietni sacīja, un mēs jau bijām piebraukušas pie vidusskolas.
- Paldies! – pasmaidīju un, atvērusi priekšējās durvis, izkāpu no mašīnas.
- Ja tu man tūlīt pat nepastāstīsi, kur biji visas šīs dienas, es tevi nositīšu, Emma Valkere! – Railija, pieiedama pie mana skapīša, iesaucās. – Un kāpēc tu neatbildēji uz maniem zvaniem? Vai mēs vairs neesam draudzenes?
- Railij, piedod, lūdzu, - vārgi pasmaidīju, izvilkdama no skapīša mācību grāmatas un aizcirzdama metāla durtiņas. – Protams, ka mēs esam draudzenes! Tu esi mana labākā draudzene, vienīgais cilvēks, kam es vēl varu visu pastāstīt.
- Emma, es taču uztraucos! – viņa aizrādīja.
- Es zinu, piedod, vienkārši pēdējo nedēļu notikumi... - man aizlūza balss. Devāmies uz pirmo stundu, un, kad bijām pagriezušās ap stūri, apstājos kā iemieta. Gaiteņa galā pie skapīšiem stāvēja futbola komandas biedri, un starp viņiem bija arī Evans.
- Evan! – iesaucos un metos klāt puisim. – Evan! – uzliku roku puisim uz pleca. Viņš pagriezās un neizpratnē palūkojās uz mani. Arī pārējie futbola spēlētāji skatījās uz mani kā uz trako. Tas nebija Evans. Tas bija Kolins Makalisters.
- Emma! – man klāt piesteidzās Railija. Sagrābdama mani aiz rokas, viņa ielūkojās man sejā. Tajā bija jaušams uztraukums un neizpratne. – Emma, Evans ir miris.
- Bet man likās... - man aizlūza balss.
- Viss, iesim, - viņa jau gribēja vilkt mani prom, tad apstājās un, pagriezusies pret puišiem, silti viņiem uzsmaidīja. – Viņai ir šoks, - Railija paraustīja plecus.
- Ei, Railij! – dzirdēju vienu no puišiem.
- Jā? – viņa atkal pasmaidīja, rotaļādamās ar matu šķipsnām. Viņai taču bija puisis! Ko par to teiks Pauls, ja uzzinās? Bet tāda nu Railija bija – koķetēja ar visiem un jebkurā situācijā.
- Vai iedzersim piektdien kafiju? – Kolins jautāja.
- Tavos sapņos, - viņa ieķiķinājās un aizvilka mani prom pa gaiteni. – Un tagad stāsti! – viņa komandēja, kad bijām iekārtojušās savās vietās klasē. – Kas tas tikko bija? Kāpēc tu nosauci Kolinu par Evanu?
- Es... - nezināju, ko teikt. Railija bija mana labākā draudzene, un es varēju viņai stāstīt visu, mēs vienmēr dalījāmies ar pašiem dziļākajiem noslēpumiem, bet vai es varēju viņai atklāt arī šo? Pateikt, ka man ir halucinācijas? Pastāstīt, ka redzēju Evanu meža starp kokiem, veikalā vai cilvēku pūlī? Viņa uzskatīs mani par trako. Viņa domās, ka esmu zaudējusi prātu. – Vai varam par to aprunāties vēlāk?
- Labi, pēc stundām brauksim uz „Miesnieka cepeti" un tu man visu pastāstīsi! Un nedomā, ka varēsi tik cauri sveikā ar kaut kādiem neskaidriem komentāriem! Es gribu dzirdēt visu. – „Miesnieka cepetis" bija mūsu mīļākā kafejnīca. Kad Evans vēl bija dzīvs, mēs bieži tur pavadījām laiku, mācīdamies vai vienkārši pļāpādami. Mums ar Railiju tā bija kā izrunāšanās vieta. Mēs vienmēr pasūtījām kokteiļus un runājām par visdažādākajiem notikumiem, atklādamas viena otrai lielākos pārdzīvojumus.
