- Mammu, vai varu pēc stundām aizbraukt uz slimnīcu apciemot Gregu? – pie brokastu galda vaicāju. Vecmamma, sēdēdama man pretī, pacēla acis no sava šķīvja un, pacēlusi uzacis, mani uzlūkoja.
- Gregu? – viņa izbrīnā jautāja. – Man likās, ka to jauko puisi, kurš bija atnācis, sauc Pīters.
- Pīters bija atnācis? – tagad arī mamma mani vēroja.
- Tas jau bija sen, mammu. Viņš tikai gribēja pārliecināties, ka man viss ir kārtībā, - paraustīju plecus. Man bija licies, ka mammai patīk Pīters. – Gregs ir Evana komandas biedrs, - paskaidroju vecmammai. – Vai es varu aiziet pie viņa?
- Tas ir ļoti jauki no Pītera puses, jāpiezvana Ellai un jāpasaka paldies. Un jā, protams, ka vari aiziet pie viņa, bet neaizmirsti, ka gaidu tevi mājās ne vēlāk par sešiem vakarā. Tev joprojām ir mājas arests.
- Paldies, mammu! – paēdusi piecēlos un uzspiedu mammai skūpstu uz vaiga, tad nomazgāju savu netīro šķīvi un devos uz savu istabu, lai paņemtu somu.
- Emma? – kad nokāpu lejā, mamma mani gaidīja viesistabā.
- Jā, mammu? – saraukusi pieri, jautāju.
- Es zinu, ka tev ir ļoti smagi pēc Evana zaudējuma, un es iedomājos, varbūt tev atrast darbiņu? Tad tu varēsi novērst domas... - viņa sacīja, kad izgājām no mājas un devāmies mašīnas virzienā. Iekodu apakšlūpā, negribēdama mammai atzīties, ka nekas nepalīdzēs man novērsties no skumjām domām. Vismaz pagaidām ne. Iekārtojos pasažiera vietā un piesprādzēju jostu. Iekāpusi mašīnā, mamma iedarbināja dzinēju un palūkojās uz mani. – Stefensones kundzes dēls Bredlijs strādā The Coffee Shop, tu taču zini to vietu? – Ikviens mūsu pilsētas iedzīvotājs zināja The Coffee Shop. Tas bija mūsu vietējais Starbucks. Arī Bredliju Stefansonu es pazinu, jo biju kafejnīcas pastāvīgs klients, un viņš gandrīz vienmēr bija darbā. Viņš bija jauks puisis, un pirms apmēram diviem gadiem Railija pat bija ar viņu tikusies, taču, viņiem nekas nebija sanācis un viņi bija izlēmuši šķirties, paliekot par draugiem.
- Mammu, man taču ir jāmācās, - nomurmināju, lai gan ideja piestrādāt kafejnīcā nelikās tik slikta. Es varētu nopelnīt un iekrāt naudu laikam, kad pārcelšos uz universitāti Kalifornijā.
- Es taču tev nelieku strādāt divpadsmit stundas dienā. Tu varētu strādāt uz nepilnu slodzi, - mamma piedāvāja, iegriezdamās ielā, kur atradās vidusskola.
- Varbūt tev taisnība, - viegli pasmaidīju. – Aizbraukšu uz The Coffee Shop pēc slimnīcas. Tiksimies vakarā. – Mamma uzspieda man skūpstu uz vaiga, un es izkāpu no mašīnas, sastapdamās ar aukstu vēja šalkoņu. Jau bija jūtama rudens tuvošanās.
Kad stundas beidzās, iegāju veikalā, lai nopirktu Gregam apelsīnus un ar autobusu aizbraucu uz slimnīcu, un, uzbraukusi ar liftu uz trešo stāvu, kur atradās traumatoloģijas nodaļa, pajautāju medmāsai, vai varu apciemot Gregu Koneliju. Viņa pasmaidīja un norādīja uz palātu paša gaiteņa galā, piekodinādama uzvilkt bahilas. Tā arī darīju un, nonākot līdz gaiteņa galam, pieklauvēju pie baltām durvīm, un pavēru tās. Gregs gulēja uz gultas, kas atradās palātas vidū. Viņam bija lauzta kāja un apsieta galva. Ieraudzījis manu seju, viņš pārsteigts pamāja, lai nāku iekšā. Iekārtojies sēdus, puisis norādīja uz krēslu, kur arī apsēdos, nolikdama maisiņu ar apelsīniem uz kumodes, kas atradās pie viņa gultas.
- Sveiks, - nomurmināju, lauzīdama rokas.
- Sveika, - viņš klusi atbildēja. – Negaidīju tevi šeit ieraudzīt, - viņš godīgi atzinās.
- Es tikai gribēju... Nu, tu jau zini, kad notika ar Evanu, un tu tajā naktī biji kopā ar viņu... Tu biji pēdējais, kas ar viņu runāja, un es iedomājos... - jutu, kā acīs atkal sariešas asaras. Viņa klasesbiedrs bija tas, kurš atradās līdzās Evanam viņa dzīves beigās. Viņi bija par kaut ko runājuši, varbūt smējušies... Es nebiju tā, ar kuru viņš bija dalījis savas dzīves pēdējās minūtes.
- Emma, - Gregs maigā balsī sacīja. Jutu, kā viņš uzliek plaukstu uz mana apakšdelma. Pacēlu galvu, redzēdama Grega acīs sāpes. – Man ļoti žēl, ka tā notika. Un man žēl, ka nevarēju apmeklēt bēres, es biju mazliet... atslēdzies, - viņš viegli pasmaidīja.
- Ir jau labi, Greg.
– Kad man pateica, ka Evans... Es nespēju noticēt. Mēs taču esam tik jauni... Viss notika tik ātri, burtiski dažu sekunžu laikā. Vienu brīdi mēs runājām par stipendijām, un jau nākamajā mašīnā ietriecās tas piedzēries vecis...
- Es zinu, Pīters man izstāstīja, kā tas notika. Man prieks, ka tu esi dzīvs.
- Paldies. Un paldies, ka atnāci. Šeit ir visai garlaicīgi, - viņš centās pajokot, bet man smiekli nenāca. Jā, es biju priecīga, ka vismaz Gregs bija izdzīvojis šajā briesmīgajā autokatastrofā, un tomēr man sāpēja, ka izdzīvojušais nebija mans Evans. Gregam, šim puisim, kurš man būtībā nenozīmēja neko, bija dota iespēja dzīvot, bet Evans vairs nekad neatvērs acis, neredzēs saules gaismu, neredzēs mani...
- Tiksimies skolā. Man tagad jāiet, - izgrūdu un piecēlusies steidzos uz durvīm, pirms Gregs bija pamanījis, ka esmu sākusi raudāt. Aizvērusi viņa palātas durvis, apsēdos uz zilā slimnīcas krēsla un paslēpu seju plaukstās. Visi jau vairāk nekā divas nedēļas teica, ka viss būs labi, ka kādreiz es varēšu par viņu nedomāt. Un kā es varēju tam noticēt?
