Kad Pīters aizbrauca, vienīgais, ko gribēju darīt, bija gulēt, tāpēc devos uz savu istabu un, pirms aizvērt durvis, sagaidīju, kad Leksija ieskries istabā. Apgūlos uz gultas, un suns ielēca pie manis un apgūlās man blakus. Mammai vienmēr nepatika, ka ļaujam Leksijai gulēt uz gultas, bet man pret to nebija nekādu pretenziju.
Aizvēru acis, mierīgi ieelpodama un izelpodama.
Kas īsti bija noticis Pītera mašīnā ceļā uz mājām? Es biju iedomājusies par Evanu un zaudējusi savaldību. Nespēju skaidri domāt, nespēju nostāvēt kājās, nespēju elpot. Es nespēju dzīvot bez mana Evana, bet neviens to nesaprata vai varbūt vienkārši nevēlējās saprast, lai gan mūžīgi atkārtoja, cik ļoti viņiem žēl.
- Tikai tu mani saproti, - nomurmināju, glaudīdama Leksijas muguru. Viņa uzlika galvu man uz krūtīm un nolaizīja manu seju.- Leksij! – iesmējos, atstumdama viņu nost.
Drīz vien aizmigu, pamozdamās tikai no klauvējiena pie durvīm.
- Pīters ir klāt! – dzirdēju vecmammas balsi. Atšķirībā no mammas, viņa vienmēr pieklauvēja, pirms ieiet manā istabā. Apsēdos un, izberzējusi acis, pamanīju, ka Leksijas vairs nebija gultā. Cik ilgi es biju gulējusi? Izrāpusies no gultas atvēru vecmammai durvis.
- Es jau nāku, - nomurmināju, lai gan vienīgais, ko vēlējos, bija atpūsties. Palūkojusies uz sienas pulksteni, apjēdzu, ka bija jau pieci pēcpusdienā.
- Vai tu taisies tikties ar Pīteru šādā paskatā? – nolūkojusi mani no galvas līdz kājām, vecmamma sarauca degunu. Palūkojos uz savu apģērbu, apjēgdama, ka tas ir saburzīts. Pacēlusi roku, sapratu, ka mans t-krekls smird pēc sviedriem. Viņai bija taisnība – man vajadzēja pārģērbties.
- Pasaki viņam, ka drīz būšu gatava, - lūdzu un, aizvērusi durvis, piegāju pie skapja un to atvēru. Pārlūkojusi skapja saturu, izvilku gaišus Mom džinsus, strīpainu t-kreklu un olīvkrāsas bomberi, un, izķemmējusi matus, steidzos ārā no istabas, negribēdama likt Pīteram gaidīt pārāk ilgi.
- Sveiks, - sasveicinājos, kāpdama lejā pa kāpnēm. – Viņš bija iekārtojies dzīvojamā istabā uz dīvāna blakus Emīlijai, kura skatījās filmu.
- Gatava? – puisis vaicāja, kad iegāju dzīvojamā istabā.
- Cik nu gatava es varu būt, - nomurmināju, un mēs devāmies ārā no mājas. – Drīz būšu atpakaļ, - pateicu mammai un, izgājusi no mājas, devos viņa melnās mašīnas virzienā. Iesēdos šofera vietā un uzreiz piesprādzējos.
- Labi, - Pīters ierunājās, aizvērdams mašīnas durvis. – Ar ko lai sāk... Vai tu vispār kādreiz esi sēdējusi pie stūres?
- Nu... – novilku, novērsdama no viņa skatienu. – Būs labāk, ja piesprādzēsies, - paraustīju plecus, un Pīters izplūda smieklos.
- Mēs vēl nekur nebraucam.
- Man likās, ka šī ir braukšanas stunda.
- Un kā tu taisies braukt, nezinot par to pilnīgi neko?
- Nu tad iemāci man, - nokomandēju, uzlikdama rokas uz stūres. Pīters viegli pasmaidīja, un nākamo pusstundu skaidroja man braukšanas pamatus – kā sākt braukt, kā apstāties, kā pārslēgt ātrumus. Iedarbinājusi motoru, uzspiedu uz gāzes pedāļa, un man pat izdevās izkustēties no vietas, tomēr jau pēc mazāk nekā metra strauji apstājāmies.
- Mierīgāk, mierīgāk, nesalauz man mašīnu! – Pīters pasmīkņāja, un mēs turpinājām braukšanas stundu vēl kādu laiku, līdz man izdevās nobraukt vēl dažus metrus līdz ielas galam.
- Domāju, ka šodienai pietiks.
- Vai esmu tik slikta skolniece, ka tev apnika?
- Nē, bet tu izskaties nogurusi. – Es patiešām biju pārgurusi, bet sūdzēties par to Pīteram negribēju.
- Labi, - piekrītoši pamāju. – Vai brauksi mājās?
- Jā, apsolīju tētim palīdzēt garāžā.
- Skaidrs. Ceru, ka izrunājies ar Nikolu, - pēkšņi mainīju sarunas tematu.
- Jā, viņa uz tevi nedusmojas. – Viņa nedusmojas uz mani?
- Es esmu tā, kurai vajadzētu dusmoties, - izspļāvu.
- Ei, nomierinies. Viņa bija dzērusi un nedomāja, ko runā.
- Tas tik un tā nedod viņai tiesības tā runāt par Evanu, Viņš taču ir tavs brālis!
- Es atvainojos tev viņas vietā, labi? – Pīters ielūkojās man acīs ar lūdzošu izteiksmi sejā, un es vienkārši nespēju nepiedot.
- Kad būs otrā braukšanas stunda? – pēc ilgāka klusuma brīža vaicāju.
- Kad tev ir brīvs?
- Otrdien? – Cik atcerējos, otrdien man nevajadzēja strādāt kafejnīcā.
- Labi. Iebraukšu pēc lekcijām, - viņš piekrita, un es izrāpos no mašīnas. Pīters jau bija laukā, un, apgājis apkārt krosoveram, apstājās man pretī pie šofera durvīm. – Varbūt tevi aizvest mājās? – viņš piedāvāja, un mēs abi iesmējāmies, palūkodamies uz manu māju otrā ielas galā.
- Domāju, ka neapmaldīšos, - viegli pasmaidīju un, aizvērusi jakas rāvējslēdzēju, steidzos mājup.
