Nākamajā rītā pamodos vēl pirms modinātāja. Izstiepusies un novaidējusies, piecēlos un devos lejā uz virtuvi, kur mamma jau gatavoja brokastis.
- Labrīt, - viņa pasmaidīja, kad iegāju virtuvē agrāk nekā parasti. Es biju zvirbulis, bet, neskatoties uz to, rudenī un ziemā man bija grūti piecelties tik agri.
- Labrīt, - atsveicinājos, un, piegājusi pie virtuves iekārtas, atvēru vienu no skapīšiem un paņēmu glāzi. Rīkle bija izkaltusi kā Sahāras tuksnesis. Ielejot glāzē aukstu ūdeni, pamanīju, ka mamma gatavo omleti.
- Vai vakar piezvanīji Ellai? – mamma jautāja, paņēmusi trīs šķīvjus un sākdama likt tajos omleti.
- Jā, bet zini, kas bija ļoti dīvaini? Klausuli pacēla Pīters, - paraustīju plecus, palīdzēdama mammai saklāt galdu. Piegājusi pie ledusskapja, izvilku tomātu mērci un apelsīnu sulu. Emīlijai bija alerģija no citrusaugļiem un viņu noteikti atkal kaitinās, ka dzeru apelsīnu sulu, bet man tik ļoti garšoja, ka nespēju sev to aizliegt. – Pīters nekad nav mājās trešdienas vakarā. Viņš taču dzīvo studentu mājā.
- Varbūt viņš vienkārši gribēja satikt ģimeni, tas arī viss. Vai pajautāji par Evanu?
- Protams, - nomurmināju, paņemdama dakšu un sākdama ēst omleti, pat nesagaidījusi, kad pie galda apsēdīsies mamma. Biju pārāk uztraukusies un izsalkusi. – Pīters teica, ka Evans jau gul, bet... Viņš man vienmēr piezvana, pat ja ir ļoti noguris...
- Neraizējies, ar tavu princi viss ir kārtībā, - mamma ieķiķinājās, iedrošinoši pasmaidot. – Iešu pamodināt Emīliju, - viņa jau pagriezās, lai ietu augšā uz otro stāvu, kad es viņu apturēju:
- Mammu, es tieši gribēju ar tevi aprunāties par Emīliju.
Viņa atgriezās pie galda un, saraukusi pieri, ielūkojās man acīs.
- Par ko tu gribēji parunāt? – viņa jautāja, ielējusi sev glāzē sulu. – Vai kaut kas notika skolā, par ko man vajadzētu zināt?
- Es domāju, ka tev vajadzētu ļaut viņai pārnakšņot pie klasesbiedrenes.
- Viņa vēl ir pārāk maza. Galu galā es šeit esmu mamma, tāpēc es izlemšu, kur viņa ies un kur nakšņos, - mamma mazliet par stingru noteica, uzreiz to saprazdama. Viņa ļoti reti izmantoja savu „stingrās mammas toni", jo mēs visas lieliski zinājām, cik labsirdīga un sirsnīga viņa patiesībā ir.
- Viņa mācās jau ceturtajā klasē. Es zinu, ka tu par mums ļoti uztraucies un mīli, bet, mammu, dažreiz tu esi pārāk piesardzīga.
- Emma, esmu jūsu mamma, protams, ka es esmu piesardzīga! Kad nomira tētis... - viņai aizlūza balss. Kad man bija vienpadsmit, bet Emīlijai – tikai trīs gadiņi -, mūsu tētis gāja bojā autokatastrofā. Kopš tā laika mēs dzīvojam trijatā, un mamma dažreiz uzvedas paranoiski. Es viņu nevainoju – viņa baidās pazaudēt arī mūs. Kad tas notika, man bija bail, ka mamma arī nomirs un mūs ar Emīliju aizsūtīs uz bērnunamu. Tomēr tagad bija pagājuši jau septiņi gadi – septiņi gadi! -, vai tiešām viņa kādreiz nevarēja izbaudīt dzīvi un ļaut savām meitām brīvību?
- Es zinu, - nočukstēju, pastiepdamās un saņemdama mammas plaukstu savējā. – Tomēr Emīlijai arī vajag izklaidēties, tev tā nešķiet? Tu vari pati viņu aizvest pie tās meitenes uz mājām un sarunāt, ka viņas mamma tev ik pa laikam atzvanīs. Tu taču redzi, ka Emīlijai tas ir ļoti svarīgi. Ļauj viņai pavadīt laiku ar citiem bērniem, ja negribi, lai viņai nebūtu draugu, kā man.
- Vai tad Evans un Railija vairs nav tai draugi? – viņa saviebās.
- Tu zini, par ko es runāju. – Kad nomira tētis, mamma man neļāva nekur iet, viņa gribēja, lai katru brīvo brīdi pavadu viņas klātbūtnē, jo baidījās, ka kaut kas slikts varētu notikt arī ar mani, tāpēc ar laiku pazaudēju visus skolas draugus, līdz vasarā pirms astotās klases iepazinos ar Railiju un vēlāk mācību gada sākumā arī ar Evanu.
- Labi. Laikam jau tev taisnība, - mamma pamāja un piecēlusies devās augšā uz māsas istabu. Pabeigusi ēst omleti, nomazgāju šķīvi un steidzos augšā, lai sagatavotos jaunajai dienai. Evans būs klāt jau pēc pusstundas – viņš vienmēr atbrauca šurp, lai aizvestu mani un Emīliju uz skolu -, tāpēc man vajadzēja pasteigties, ja negribēju likt puisim gaidīt.
Taču Evans neatbrauca. Viņš nebija man arī atzvanījis. Stāvējām ar Emīliju ārā uz piebraucamā ceļa un kā muļķes kaut ko gaidījām. Es atkal centos sazvanīt mīļoto puisi, tomēr viņš bija nesasniedzams, saruna uzreiz pārslēdzās uz automātisko atbildētāju.
- Kur ir Evans? Viņš nekad nekavē, - Emīlija nomurmināja, aizvilkdama savas jakas rāvējslēdzēju. Lai gan dienas vēl bija siltas un saule vēl sildīja gandrīz kā vasarā, no rītiem gaisa temperatūra jau bija zemāka par piecpadsmit grādiem.
- Nezinu, - paraustīju plecus. – Viņš neatbild. Varbūt mums šodien vajadzētu braukt ar mammu, - ieminējos, un mazā māsa uzreiz piekrita. – Iesim, - apliku roku māsai ap pleciem, un mēs iegājām mājā.
- Vai kaut kas atgadījies? – mamma vaicāja, ieraudzījusi, ka esam atgriezušās. – Emīlij, vai tu atkal esi kaut ko aizmirsusi?
- Nevaru sazvanīt Evanu, - paskaidroju. - Mēs šodien brauksim ar tevi, labi?
- Tūlīt būšu gatava, - mamma pamāja, likdama somā pusdienu kastīti un ūdens pudeli.
Pirms diviem gadiem
Pamodos pirms modinātāja, jo kāds centās mani sazvanīt. Miegainām acīm pastiepos pēc telefona, kas, kā parasti, atradās uz mana nakts skapīša un, ielūkojusies skārienjūtīgajā ekrānā, apjēdzu, ka zvanītājs bija Evans.
- Jā? – miegaini nomurmināju, pielikdama telefonu pie auss.
- Uzmini, kas notika! – viņš skanīgā balsī iesaucās klausulē. Kā Evans varēja būt tik modrs šajā agrajā rīta stundā? Viņš bija hroniska pūce.
- Kas tad notika? – iesmējusies jautāju.
- Tas nu būs pārsteigums! – viņš atkal iesaucās. – Nāc ārā pēc stundas, un redzēsi!
- Tu mani pamodināji gandrīz stundu agrāk, lai pateiktu, ka mani gaida pārsteigums? Goldmen, es tevi nositīšu! – noburkšķēju, bet pirms nometu klausuli, dzirdēju, kā viņš pasmīkņā.
Kad pēc stundas saģērbos un izgāju no mājas, lai dotos uz skolu, uz ietves atradās sarkana mašīna un pie stūres sēdēja neviens cits kā mans Evans. Ieraudzījis mani, puisis izkāpa no mašīnas un, piegājis man klāt, aplika rokas man apkārt.
- Labrīt, - viņš pašapmierināti pasmaidīja.
- Vai tas ir tavs pārsteigums? – iespiedzos, nespēdama noticēt savām acīm. – Vai tā ir tava mašīna? – Piegājusi tuvāk, ieraudzīju, ka tas ir Audi. – Tā ir tik skaista! – iesaucos, apkrizdama Evanam ap kaklu.
- Tagad es katru rītu braukšu tev pakaļ, - Evans pašapmierināti sacīja, smaidam izstiepjoties pa visu seju. Viņš atvēra priekšējās durvis un kā džentlmenis palīdzēja man iekāpt.
- Bet kur tu to dabūji? – ziņkārīgi vaicāju, kad puisis bija iekārtojies šofera vietā. Viņš bija saņēmis braukšanas tiesības tikai pirms mēneša, un tagad viņam jau bija pašam sava mašīna!
- Es neizdodu savus avotus, - viņš mīklaini sacīja, smaidam joprojām rotājoties viņa sejā.
