Izgājusi no slimnīcas, aizstaigāju līdz The Coffee Shop, kur, kā jau biju gaidījusi, satiku Bredliju.
- Prieks tevi redzēt, Emma, - viņš no letes otras puses man uzsmaidīja. – Tev kā parasti – karameļu ledus kafiju? – Viņa piedāvājums izklausījās labs, tomēr papurināju galvu.
- Nē, patiesībā vēlējos pajautāt par darbu. Dzirdēju, ka ir vakances.
- Jā, - Bredlijs pamāja. – Rīt no rīta darbā būs mūsu menedžere Andželika, es viņa pateikšu par tevi. Tūlīt uzrakstīšu e-pasta adresi, aizsūtīsi viņai savu CV, labi? – viņš vaicāja un, sagaidījis, kamēr pamāšu, pazuda aiz durvīm un pēc neilga brīža atgriezās ar dzeltenīgu vizītkarti, ko pasniedza man. – Esmu pārliecināts, ka jau drīz varēsi sākt darbu.
- Paldies, - pasmaidīju un tomēr izlēmu pasūtīt karameļu kafiju. Kad Bredlijs to pagatavoja, samaksāju un devos ārā no kafejnīcas. Ārā jau sāka krēslot, un bija krietni pāri sešiem vakarā. Zināju, ka man vajadzētu braukt mājās, bet negribēju atkal tur atgriezties. Pateikšu mammai, ka biju kafejnīcā, viņa noteikti nedusmosies un, tā vietā, lai brauktu mājup, aizgāju uz kapsētu.
Šī bija pirmā reize kopš bērēm, kad biju sadūšojusies un saņēmusi spēkus aiziet pie Evana. Atradusi viņa kapavietu, apsēdos uz zāles un palūkojos uz lielo kapakmeni. EVANS GOLDMENS. Mans Evans.
- Sveiks, Evan, - aizsmakušā balsī nočukstēju, juzdama, kā kaklā sakāpj kamols. Likās mazliet jocīgi runāt ar kapakmeni, bet nez kāpēc jutu, ka Evans mani dzird, vismaz tā bija teikusi vecmamma, kad nomira tētis. Pievilku ceļgalus sev klāt un atbalstīju pret tiem zodu.
- Man tevis ļoti pietrūkst, - turpināju. – Dažreiz man liekas, ka tu esi dzīvs un es tevi redzu. Jā, jā, tas liekas traki, bet tā ir. Es redzēju tevi pūlī un mežā... Neskaties uz mani tā, - aizrādīju, iedomādamās viņa neizpratnes pilno sejas izteiksmi.
Turpināju runāt, pastāstīdama Evanam par šo divu nedēļu notikumiem, par bērēm, par to, cik salauzta ir viņa mamma, par to, ka Gregs ir izdzīvojis un joprojām atrodas slimnīcā, par to, ka sākšu strādāt kafejnīcā par baristu. Kamēr runāju, jau bija satumsis, taču man neviens joprojām nebija zvanījis, vai vismaz es to nebiju dzirdējusi.
- Ei, meitēn, - kāds pēkšņi ierunājās. Salēcos no negaidītās balss, jo ilgu laiku visapkārt valdīja kapsētas klusums. Izbijusies palūkojos runātājā, uztraukta, ka atkal redzēšu Evanu. Tā vietā pamanīju vecu vīru, kurš stāvēja netālu no manis un līdzjūtības pilnām acīm lūkojās uz mani. – Ir jau vēls, tev nevajadzētu staigāt pa kapsētu.
- Atvainojiet, - pieceldamās atvainojos, lai gan nezināju, vai biju izdarījusi kaut ko nepareizu. Atrasties kapsētā pēc tumsas iestāšanās nebija pretlikumīgi.
- Nāc, iesim, - viņš uzaicināja, un es viņam sekoju. – Kāds no vecākiem? – viņš jautāja, kad devāmies kapsētas izejas virzienā. Papurināju galvu, atcerēdamās par tēti, un sajutu vainas apziņu, ka nebiju apciemojusi arī viņu, tomēr zināju, ka tētis nedusmotos. Viņš zināja, cik ļoti es mīlēju Evanu, biju viņam visu izstāstījusi.
Atgriezusies mājās, pastāstīju, ka biju pie Grega un vēlāk devos u kafejnīcu aprunāties par darbu, un mamma pat neieminējās, ka pārnācu mājās pārāk vēlu.
- Tātad tevi pieņēma? – vecmamma no dzīvojamās istabas jautāja.
- Pagaidām nezinu, - sacīju. – Man jāaizsūta menedžerei CV un jāgaida zvans. Bredlijs teica, ka ieminēsies par mani, - paskaidroju.
- Bredlijs ir labs puisis, - mamma iestarpināja. Nosodoši palūkojos uz viņu, bet mamma tikai paraustīja plecus.
- Kas ir? Tev ir jādzīvo tālāk, Evans to būtu gribējis.
