Bija pagājusi gandrīz nedēļa. Joprojām nespēju noticēt, ka mana mīļotā Evana vairs nebija. Negribēju tam ticēt. Mamma lika man iet uz skolu, sacīdama, ka laiks atgriezties pie normāla dzīves ritma, tikai mana dzīve vairs nebija normāla. To bija sabojājis viens negadījums, viens acumirklis.
Divas dienas aizgāju uz skolu, kur gandrīz katrs otrais garāmgājējs jautāja, kā es jūtos, tāpēc nākamajā dienā pateicu, ka braucu uz skolu, bet pati devos pastaigāties. Negribēju atkal dzirdēt tos pašus jautājumus, čukstus aiz muguras un to, cik visiem žēl Evana. Man viņu atvainošanās un žēlošana nepalīdzēja.
Uzmetusi mugursomu plecā, izvilku no garāžas velosipēdu un sāku braukt skolas virzienā, lai mamma nenojauš, ka meloju. Pēc dažiem simtiem metru, kad biju tikusi prom no mūsu ielas, nogriezos pa labi un sāku braukt pa meža ceļu. Gribēju pabūt viena. Zināju, ka dažas stundas mežā nepalīdzēs man aizmirst mīļoto puisi, taču vienatne bija tas, ko pašlaik visvairāk vēlējos.
Iebraukusi dziļāk mežā, atradu kādu nogāztu koku un, atstutējusi velosipēdu, apsēdos, atbalstīdama elkoņus pret ceļgaliem. Kādu brīdi sēdēju, lūkodamās sev priekšā un izbaudīdama dabas radītās skaņas, tad paslēpu seju plaukstās. Acu kaktiņos jau atkal bija sakrājušās asaras, un es ļāvu tām plūst pa vaigiem, kamēr mani apņēma meža vēsums, rudens lapu šalkoņa kokos un putnu čivināšana. Kādu brīdi tā sēdēju, līdz izdzirdu savu balsi.
- Emma.
Pirmajā brīdī nepievērsu tam uzmanību, joprojām paslēpusi seju plaukstās. Man tikai rādījās. Tas bija vējš, nekas cits. Taču mans vārds tika atkārtots atkal un atkal.
- Emma. Emma.
Pacēlusi galvu, nespēju saprast, no kuras puses nāk skaņa. Balss likās pazīstama un tajā pašā laikā ļoti sveša. Palūkojos apkārt, apjēgdama, ka starp kokiem iezīmējas kāds apveids. Saule spīdēja tieši viņam virsū, un pirmajā brīdī es viņu neatpazinu. Tikai, ielūkojoties vērīgāk, pazinu cilvēku man priekšā.
- Evan! – iekliedzos un, pielēkusi kājās, metos viņam klāt, taču, kad tiku līdz kokiem, kur bija stāvējis Evans, tur bija tikai tukšs gaiss. Vai man bija izlicies? Bet viņš runāja, viņš nosauca manu vārdu... Nē, tās bija tikai halucinācijas. Lieliski, tagad es redzēju to, kā nemaz nebija. Tā tikai man trūka. Iespēru pa nogāzto koku, sajuzdama caur kāju izšaujamies sāpes.
Atgriezusies pie velosipēda, apsēdos savā vietā un atkal palūkojos starp kokiem, cerēdama tur ieraudzīt Evanu. Tomēr tur vairs neviena nebija.
pirms trīs mēnešiem
Mums ar Evanu vienmēr bija paticis pavadīt laiku pie ezera, tāpēc mēs to darījām gandrīz katru dienu. Kādā vasaras rītā, kad saule vēl nebija sākusi karsēt kā pirtī un pilsēta vēl gulēja, mēs ar Evanu paņēmām velosipēdus un atkal atbraucām uz ezeru. Tas nebija pārāk liels, no šejienes varēja redzēt pretējo krastu, taču man patika izbaudīt ūdeni un dabas skaistumu. Ezeru apņēma mežs, un tā vidū peldēja divi melni gulbji. Stāvēju ezera krastā un lūkojos uz putniem. Tie bija tik skaisti, taču reizē arī bīstami. Pagriezos un palūkojos uz Evanu, kurš stāvēja, ar plecu atstutējies pret koku, un, sakrustojis rokas uz krūtīm, ieinteresēts mani vēroja.
- Nāc šurp, - viņš iesmējies paaicināja.
- Ne-e, - papurināju galvu. Man patika viņu ķircināt.
- Ko tu taisies darīt?
- Tūlīt redzēsi! – ieraucos un noāvu kurpes. Man bija radusies ideja. Atstājusi apavus zālē, iebridu ezera dzidrajā ūdenī. Tas vēl nebija pārāk silts, taču arī ne ledaini auksts kā pavasara sākumā.
- Ko tu dari? – Evans atkal iesmējās un pienāca tuvāk. Biju iebridusi jau gandrīz līdz ceļiem. – Tu esi traka!
- Nāc! – paaicināju puisi un viņš pamājis novilka savus sporta apavus un sāka uzlocīt uz augšu džinsu staras. Drīz vien Evans atradās man blakus; viņš gribēja mani apskaut, bet es atkal izrāvos un sāku skriet, ūdenim šļakstoties uz visām pusēm. Tā mēs smejoties rotaļājāmies ūdenī, un drīz manas kleitas svārki un Evana džinsi bija samirkuši, taču mēs par to uztraucāmies vismazāk. Notvēris mani, puisis pacēla mani no zemes un ilgi skatījās man acīs. Apliku rokas puisim ap kaklu un pieliecos, lai viņu noskūpstītu. Tā mēs kādu brīdi stāvējām, skūpstīdamies ezera vidū, līdz Evans atkal nolaida mani zemē un mēs sākām brist atpakaļ uz krastu.
- Es jūtos tik labi kopā ar tevi, - sacīju, kad bijām nonākuši krastā un, basajām kājām skarot zemi, stāvējām viens otra apskāvienos un izbaudījām šo skaisto ainavu.
- Es arī jūtos ļoti labi kopā ar tevi, - viņš nočukstēja, ciešāk piespiezdams mani sev klāt.
