Pēc futbola spēles, kurā uzvarēja Nebraskas universitātes komanda, mēs devāmies apsveikt Saimonu. Kad tik palūkojos kādā virzienā, tur bija Nikola – arī viņa devās apsveikt savu puisi. Ar Saimona lūgumu mūs ielaida ģērbtuvē, kur jau bija saskrējušas arī citu komandas biedru meitenes.
- Jūs lieliski spēlējat! – Railija čivināja, apķerdamās Saimonam ap kaklu. Sajutos kā trešais liekais, tāpēc centos palūkoties citā virzienā, ieraudzīdama, kā Pīters, ģērbies tikai šortos, apskauj un noskūpsta Nikolu. Uzreiz aizgriezos. – Starp citu, šī ir mana draudzene Emma, - Railija iepazīstināja mani ar Saimonu.
- Prieks iepazīties, - viegli pasmaidīju, un mēs sarokojāmies.
- Man tāpat, - viņš atbildēja smaidam. Viņš bija gara auguma, īsiem, blondiem matiem un spēcīgas miesas būves ar lieliem muskuļiem. – Railija man ir daudz par tevi stāstījusi.
- Man arī, - ieķiķinājos.
- Labi, man jāiet pārģērbties, - Saimons pēc neomulīga klusuma brīža sacīja. – Un tad jau brauksim uz ballīti, ja? – viņš, ar vienu roku apskāvis Railijas vidukli, jautāja. Meitene salīdzinājumā ar Saimonu izskatījās kā maza lellīte, kuru var viegli saplēst, ja neuzmanās.
- Protams, mīļais, - Railija piekrītoši pamāja, noskūpstīdama puisi.
- Ballīte būs grandioza. Galu galā mēs uzvarējām! Mēs viņus pieveicām! – Saimons iekliedzās, un visi ģērbtuvē pēkšņi sāka gavilēt.
- O jā, jūs viņus saplosījāt, - Railija iesmējās, viegli uzsizdama puisim pa krūtīm, uz viņš, atrāvies no meitenes, devās pie skapīša, lai pārģērbtos. Railija nolūkojās viņam nopakaļ. Viņa izskatījās tik laimīga. Viņas skatiens bija pilns mīlestības, lai gan vēl pirms mēneša viņa bija tikusies ar citu puisi. Kā viņa tik viegli varēja tikt pāri šķiršanās sāpēm? Ja vien es tā viegli varētu aizmirst Evanu... Bet es nevarēju. Evans bija visa mana dzīve, un jau doma vien, par to, ka es kādreiz varētu iemīlēt kādu citu puisi, likās dīvaina un nepareiza.
Kad Saimons bija gatavs, mēs cauri visam stāvlaukumam devāmies Railijas mašīnas virzienā. Šoreiz pie stūres apsēdās puisis, jo viņš zināja, kā tikt līdz studentu mājai, kur notiks ballīte, bet es iekārtojos aizmugurējā sēdeklī.
Līkumojām pa tumšajām ieliņām, līdz drīz vien nonācām privātmāju rajonā. Saimons apturēja mašīnu aiz citiem auto, un mēs ar kājām aizgājām līdz lielajai mājai, kur dzīvoja studenti, kuri šodien rīkoja ballīti.
- Laipni lūgti mājās, - viņš, atvēris baltās koka durvis, ieaicināja mūs iekšā. Mājā jau tagad bija daudz cilvēku un skaļi skanēja mūzika, tāpēc vajadzēja paaugstināt balsi par vairākiem toņiem, lai vispār kaut ko dzirdētu.
- Nezināju, ka tu šeit dzīvo! – iesaucos.
- Jā, futbola komandas studentu māja, - viņš paskaidroja. Iegājām lielajā telpā, kas parasti laikam tika izmantota kā dzīvojamā istaba, un iekārtojāmies uz viena no dīvāniem, kas tagad bija novietoti gar sienām, lai istabas vidū būtu vairāk vietas dejošanai. – Vai vēlaties kaut ko iedzert?
- Vai ir alus? – draudzene jautāja.
- Railij! – pārmetoši uzlūkoju meiteni.
- Kas? – viņa viegli uzsita man pa celi. – Mēs esam ballītē! Izbaudi!
Palūkojos uz Saimonu, cerēdama, ka viņš netaisās savai meitenei piegādāt alkoholu. Bet varbūt tomēr taisījās – viņš varēja izmantot šo iespēju, lai piedzirdītu Railiju un pēc tam ar viņu pārgulētu, ja vien viņi to vēl nebija izdarījuši, un, zinot Railiju, es nebūtu par to pārsteigta.
