Izrāpusies no gultas, atradu skapī sporta bikses un kreklu un devos uz vannas istabu, joprojām dusmīga par Pītera un Emīlijas uzstājību un spītību. Vai tad Emīlijai nevajadzēja būt manā pusē, aizstāvēt mani?! Tomēr zināju, ka viņi abi bija pārāk spītīgi, un neviens nebūtu ļāvis man palikt gultā ilgāk. Atbrīvojusies no melnās mežģīņu kleitas, iekāpu dušas kabīnē un, ieslēgusi karsto ūdeni, stāvēju zem ūdens strūklas. Jutos netīra gan no iekšpuses, gan ārpuses. Zināju, ka melno kleitu vairs nekad nevilkšu, tāpēc gribēju to sadedzināt. Gribēju sadedzināt visas atmiņas par iepriekšējām dienām. Ja vien varētu pamosties un saprast, kas tas bija tikai slikts sapnis.
Izmazgājusi matus, izslēdzu ūdeni un izkāpu no dušas, uzvilkdama gaiši pelēkās sporta bikses un krekliņu. Izķemmējusi matus, devos lejā uz virtuvi, ļaudama mitrajiem matiem brīvi krist pāri pleciem. Nonākusi virtuvē, pamanīju, kā Pīters ar Emīlijas palīdzību kaut ko gatavo. Viņš stāvēja pie plīts un ar karoti kaut ko maisīja, kamēr Emīlija grieza tomātus salātiem.
- Nu, vai jūties labāk? – Pīters vaicāja, pamanījis manu klātbūtni.
- Nē, - noburkšķēju, atbalstīdamās ar muguru pret virtuves galdu un sakrustodama rokas uz krūtīm. – Nesaprotu, kā tu vari būt tik mierīgs. Tavs brālis ir miris, bet tu to uztver tik mierīgi... - pār vaigiem atkal sāka tecēt asaras, un Emīlija man pasniedza papīra salveti, veltīdama man paretumu pilnu skatienu.
- Es to neuztveru mierīgi! – Pīters dusmīgs izgrūda, nomezdams karoti uz virtuves letes. – Bet kādam ir jāsaņem sevi rokās un jāuzvedas kā pieaugušajam, velns parāvis! – redzēju, kā viņa plaukstas savelkas dūrēs. – Vai tev šķiet, ka man nesāp? Ka esmu no dzelzs? Ka es neko nejūtu? – viņš ieskatījās man acīs, un es nolaidu skatienu, nespēdama izturēt viņa niknuma un sāpju pilno sejas izteiksmi. – Evans bija mans brālis. Brālis! Vai tu vispār spēj iedomāties... - paskatījies Emīlijas virzienā, viņš aprāvās. Iekodu apakšlūpā, apjēgdama, ka viņam taisnība. Kā es vispār varēju iedomāties, ka Pīteram nesāp? Viņš bija Evana brālis... Sajutu kaunu pārmācam manu ķermeni. Nespēju palūkoties uz Pīteru, negribēju redzēt viņa sāpju pilno seju. Apsēdos pie galda un klusēdama lūkojos uz savām rokām.
- Ēd, - pēc dažiem mirkļiem manā priekšā atradās šķīvis ar makaroniem un gaļas mērci. Pacēlusi galvu, pamanīju, ka Pīters nekustīgi stāvēja un skatījās uz mani. Novērsies viņš uzlika uz šķīvja makaronus un gaļu arī Emīlijai. Kad puisis pasniedza ēdienu manai mazajai māsai, redzēju, kā viņa nosarkst un apsēžas pie galda man pretī. Tieši tajā mirklī kaut kur atvērās durvis, un es dzirdēju vecmammas balsi. Tātad tas nebija tikai sapnis, viņa patiešām bija atgriezusies.
- Meitenes, jūs pagatavojāt pusdienas? – viņa sauca no gaiteņa. Sēdēju, bakstīdama ēdienu ar dakšu. Zināju, ka viņi neliks mani mierā, pirms nepaēdīšu, taču man nebija apetītes. Iegājusi virtuvē un pamanījusi Pīteru, vecmamma izdvesa vienīgi: - Āa. – It kā tas visu paskaidrotu!
- Sveiki, - puisis sasveicinājās. – Esmu Pīters. Evana vecākais brālis.
- Sveiks, Pīter, - vecmamma pamāja, nolikdama maisu pie ledusskapja. – Paldies, ka pagatavoji pusdienas manām meitenēm, - viņa starojoši pamāja. Redzēju, ka Pīters parausta plecus. Uz manu pusi viņš joprojām neskatījās.
- Es viņam palīdzēju! – Emīlija lepni paziņoja, un viņi abi iesmējās. Redzēju, ka vecmamma sāk kārtot produktus
- Biju veikalā, šajā mājā taču nav nekā ēdama! – viņa burkšķēja.
- Paldies, esmu paēdusi, - nomurmināju, pieceldamās no savas vietas, lai gan uz šķīvja joprojām bija palikuši makaroni un gaļas mērce.
- Tu taču pat nepieskāries savam ēdienam! – Emīlija paziņoja acīmredzamo.
