Nākamajā dienā mamma atļāva man neiet uz skolu. Patiesībā es nemaz nebiju spējīga piecelties, kur nu vēl koncentrēties mācībām. Pēc bērēm biju aizgājusi gulēt, tā arī neko neapēdusi. Gulēju saritinājusies kā mazs bēdu kamols, atteikdamās runāt gan ar Emīliju, gan ar mammu. Mazā māsa bija vairākas reizes ienākusi, lai uzaicinātu mani vakariņās, bet es tikai skatījos vienā punktā kaut kur uz sienas un klusēju, nemaz viņu neievērodama, un drīz vien viņa padevās.
Tieši tāpēc šorīt, ienākot manā istabā, mamma pateica, ka varu dažas dienas palikt mājās, viņa esot jau piezvanījusi klases audzinātājai. Neko neatbildēju, truli lūkodamās griestos. Naktī nebiju labi gulējusi, nebiju spējīga aizmigt, un, pat ja aizmigu, sapņos rādījās ainas, kā Evans iekļūst avārijā un mirst, tāpēc uzreiz modos, juzdama kakla aizmugurē saltus sviedrus.
- Man jāiet uz darbu, Emīlija šodien paliks mājās, bet drīz atbrauks vecmamma, viņa jūs pieskatīs, - mamma paskaidroja, pieiedama man tuvāk. Pārsteigta palūkojos uz mammu. Pirms diviem ar pusi gadiem, kad vecmammai likās, ka mamma bija pietiekami atguvusies un varēja pienācīgi parūpēties par mums, viņa bija pārdevusi savu māju un aizlaidusies uz Āziju, apgalvodama, ka vēlas mazliet paceļot. Viņas mazliet izvērtās par diviem gadiem prombūtnes, un mēs ar Emīliju redzējām vecmammu dažas nedēļas gadā. Neticēju, ka vecmamma atgriezīsies.
- Man nevienu nevajag, - noburkšķēju. Man bija vajadzīgs tikai Evans.
- Lai nu tā būtu. Būšu vakarā. Nepaliec gultā visu dienu, mīļā, - mamma pienāca man klāt un noskūpstīja uz vaiga, bet es neko neatbildēju. Protams, ka es palikšu gultā visu dienu. Ko gan vēl es varēju darīt? Manai dzīvei vairs nebija nekādas jēgas.
Kā jau mamma bija solījusi, drīz vien atbrauca vecmamma. Ienākusi pie manis sasveicināties, viņa sēdēja uz manas gultas un tikai klusēdama skatījās uz mani, ik pa laikam izdvesdama: „Nabaga meitene. Nabaga mazmeitiņa.". Kad viņa centās kaut ko pateikt man, es tikai viņu ignorēju, tāpēc drīz vien vecmamma nozuda.
Arī Emīlija nāca pie manis vairākas reizes, tomēr es viņai neko neatbildēju, ignorēdama jautājumus un centienus mani kaut kā nomierināt vai uzmundrināt. Zināju, ka viņa uztraucas un vēlas man palīdzēt, taču mani kaitināja, ka viņa vienkārši nevarēja likt mani mierā. Un ko viņa vispār zināja? Viņa nesaprata, ko pārdzīvoju. Viņai bija tikai desmit gadi!
- Emma, pie tevis atnāca ciemiņš, - kaut ka dienas vidū pie manis atkal ienāca Emīlija.
- Es nevienu negaidu, - monotoni atbildēju. – Negribu nevienu redzēt. – Man nebija vajadzīgi kārtējie mierinājumi, skumjie skatieni un apgalvojumi, ka viņiem žēl. Pēdējo dienu laikā biju dzirdējusi simtiem šādu vārdu. Viņiem visiem bija žēl, un man jau nāca vēmiens no visiem šiem cilvēkiem, kuri, varbūt no visas sirds izteikdami līdzjūtību, padarīja manas brūces vēl dziļākas. Viņi taču nepazina Evanu tā, kā es! Kā viņi varēja teikt, ka saprot, kā jūtos? Meļi un liekuļi!
- Tas ir Pīters, - Emīlija nelikās mierā.
Dzirdot māsas vārdus, saviebos. Ko Pīters šeit darīja? Kāpēc viņš nebija universitātē?
- Lai viņš iet prom! – dusmīgi izgrūdu. – Negribu nevienu redzēt!
- Es nekur neiešu, kamēr neaprunāsimies! – no gaiteņa atskanēja Pītera atbilde. Galva sagriezās, un es sajutu nelabumu. Atbalstīju galvu pret gultas malu un neko neatbildēju. Varbūt, ja turpināšu ignorēt Pīteru, viņam apniks gaidīt un viņš aizies prom.
- Emma, vai varu ienākt? – Emīlja bija ielaidusi Pīteru manā istabā, un tagad viņi abi stāvēja guļamistabas vidū un skatījās uz mani. Desmit gadus vecā māsa izskatījās tik maza salīdzinājumā ar sportisko Pīteru, ka citā gadījumā man būtu nākuši smiekli. Tagad man smiekli vairs nenāca. Šaubījos, ka vispār kādreiz vēl varēšu smaidīt un smieties.
