Klīstu pa pilsētas ielām, nesaprazdama, kas notiek un kur atrodos. Viss griežas kā trakā karuselī, un ikviens cilvēks, kas paiet garām, liekas kā briesmonis Helovīna naktī. Neviens necenšas mani apturēt un pajautāt, kas noticis, un es arī nevēlos ne ar vienu runāt. Kad vairs nespēju skriet, vienkārši bezmērķīgi kaut kur eju, klīstu pa parku un mūsu nelielās pilsētas ielām. Zinu, ka nevarēšu no tā visa aizbēgt, lai arī kā gribētos. Nevarēšu aizbēgt no savas dzīves, no realitātes, no savām domām, kas grauž un griež manu sirdi kā duncis. Pat ja aizbraukšu uz otru pasaules malu, uz Austrāliju vai Taizemi, nevarēšu izlikties, ka nekas nav noticis – tas mani vajās līdz mūža galam.
Pīters nemeloja, Evans patiešām bija miris, un es to uzzināju tikai četras dienas vēlāk. Neviens nebija pietiekami drosmīgs, lai pateiktu tev, ka Evans ir miris. Domās atskanēja Pītera vārdi. Bet es nesapratu. Nevarēju saprast. Vai tiešām bija tik grūti pateikt man patiesību jau no sākta gala? Kāpēc vajadzēja četras dienas melot, ka Evans esot aizbraucis uz universitāti Kalifornijā? Tagad vismaz es sapratu, kāpēc viņš man nezvanīja. Viņš nekad tā nebūtu rīkojies, tieši tas jau man arī bija licies dīvaini, bet es nebiju pietiekami uzstājīga, lai uzreiz izspiestu patiesību no viņa vecākiem. Nebiju pietiekami gudra, lai saliktu šīs briesmīgās puzzles gabaliņus kopā un saprastu, kas bija noticis, kad vakar mamma pieminēja pirms dažām dienām notikušo autokatastrofu.
Un mamma? Vai pat mamma nevarēja pateikt, kas bija noticis? Zināju, ka viņai tas ir grūti, ņemot vērā, ka viņa bija izgājusi cauri tieši tam pašam, kad nomira tētis, taču jebkāda patiesība ir labāka, nekā saldi meli, vai tad ne? Viņa pati man bija to mācījusi.
Tomēr es nevienu nenosodīju. Viņiem bija savi iemesli, viņi baidījās, jo zināja, ka Evans man ir svarīgākais cilvēks pasaulē – pēc mammas un Emīlijas, protams.
Sajutos bezspēcīga, jo nebiju neko ēdusi kopš brokastu laika, un man nebija ne jausmas, cik ilgi biju tā bezmērķīgi staigājusi pa pilsētu. Izvilkusi no džinsu kabatas telefonu, pamanīju, ka mamma man bija vairākas reizes zvanījusi, taču es nedzirdēju vai vienkārši nebiju gribējusi celt klausuli, tāpēc pēc kāda laika viņa bija atmetusi šai nodarbei ar roku. Varbūt piezvanīja uz Goldmenu māju un noskaidroja, ka es uzzināju patiesību. Varbūt saprata, ka vēlos pabūt viena. Biju nonākusi līdz parkam un, apsēdusies uz viena no soliņiem, izstiepu nogurušās kājas, jo vairs nespēju paiet, vēders griezās kā dancī, likās, ka izvemšu visas iekšas, visu, kas ir palicis. Pievilku ceļgalus sev klāt, un ļāvu sev raudāt, cerēdama, ka tā varētu kļūt vieglāk. Protams, vieglāk nekļuva. Acis sāka sūrstēt no ilgās raudāšanas un no deguna tecēja iesnas. Pieliecos un izvēmos zālē. Atkal apsēdusies, nospļāvos un saviebos, jo mutē valdīja pretīga sajūta, un man pat nebija ūdens, ar ko šo nepatīkamo garšu noskalot.
Brīdi vēl paliku sēžam uz soliņa, tad saņēmu spēkus un piecēlos, lai atkal kaut kur ietu, lai gan nezināju, kur. Nevarēju vairs ilgāk palikt sēžam, vēmekļu smārds bija kļuvis vēl sīvāks un nepatīkamāks, tāpēc man vajadzēja no šejienes aiziet. Varbūt, ja iešu tālu prom, izrādīsies, ka tā nav taisnība, ka tās ir muļķības, ka tā ir kaut kāda kļūda. Varbūt, ja aizbēgšu, varēšu par to nedomāt. Papurināju galvu. Protams, ka nespēšu nekur aizbēgt.
Soļoju gar šoseju, knapi vilkdama kājas, taču neļaudama sev apstāties, līdz man blakus piebrauca kāda mašīna. Tas bija Pītera melnais krosovers. Atvēris priekšējo logu, puisis paliecās uz priekšu un sacīja:
- Mēs tevi visur izmeklējāmies. Kāp mašīnā, aizvedīšu tevi mājās, tavai mammai ir histērija.
- Es nekur negribu braukt, - noburkšķēju, apsēzdamās ceļa malā uz mitrās zāles. Dzirdēju Pīteru novaidamies, it kā viņam būtu darīšana ar niķīgu piecgadīgu bērneli. Pēc brīža viņš izkāpa no mašīnas un pienāca man klāt, pietupies, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī.
