Nākamajā rītā, kad man neatlika nekas cits, kā iziet no istabas, iegāju virtuvē, kur mamma gatavoja kafiju. Bija vēl ļoti agrs, un Emīlija gulēja, un mamma izbaudīja šo klusumu, dzerot rīta kafiju. Neko neteikdama, apsēdos pie galda un pasniedzos pēc apelsīna, kurš atradās starp citiem augļiem uz liela augļu šķīvja, ko vecmamma bija atvedusi pirms vairākiem gadiem no Āzijas.
– Manuprāt, Pīteram ir taisnība, - mamma klusi ierunājās, malkodama tumšo dzērienu. - Es zinu lielisku psihoterapeitu, viņš man palīdzēja tikt ar visu galā, kad nomira tavs tētis...
- Mammu, man viss ir kārtībā! Es esmu pie pilna prāta! – sāku strīdēties pretī.
- Es zinu, meitiņ, bet tu esi izgājusi cauri milzīgam stresam, tev vajadzētu ar kādu izrunāties, tev uzreiz paliks vieglāk, es apsolu.
- Es varu izrunāties ar Railiju, - spītējos.
- Tikai vienu vizīti. Vai varam sarunāt, ka tu aiziesi uz vienu vizīti? - viņa piedāvāja. Nopūtos un paslēpu seju plaukstās. Kas īsti varētu notikt vienas vizītes laikā? Viņš nepaspēs man izskalot smadzenes stundas laikā, vai ne? Es zināju, ka ar mani viss bija kārtībā, pat ja es reizēm redzēju Evanu pilsētas ielās vai nejauši nosaucu citu cilvēku par Evanu, un, ja neviens man neticēja, tā jau nebija mana problēma.
- Labi, - beigu beigās piekritu. – Vienu vizīti.
- Paldies, - mamma atviegloti uzelpoja.
Mammai bija sanācis sarunāt vizīti pie psihoterapeita nākamās otrdienas pēcpusdienā, tāpēc pēc stundām viņa bija uzreiz atbraukusi man pakaļ uz skolu, un mēs kopā devāmies uz privātpraksi, kur pieņēma viņas izslavētais speciālists, kurš palīdzējis viņai tikt galā ar sāpēm pēc tēta zaudējuma. Es nemaz nezināju, ka viņa bija apmeklējusi ārstu.
Ieejot klīnikā, degunā uzreiz iecirtās patīkams lavandas aromāts. Pie letes sēdēja jauna blonda sieviete, kaut ko rakstīdama datorā.
- Labdien, mums ir pieraksts pie mistera Kenedija, - mamma sacīja sekretārei, kura uzreiz ielūkojās pierakstu blokā.
- Kāds būtu jūsu vārds? – viņa vaicāja.
- Emma Valkere, - mamma norādīja uz mani. Klusējot vēroju klīnikas iekārtojumu.
- Misters Kenedijs varēs jūs pieņemt pēc desmit minūtēm. Lūdzu, pagaidiet, tur, - viņa pamāja dīvānu virzienā, un mēs ar mammu apsēdāmies. Drīz vien no ārsta kabineta izgāja kāds vīrietis, un misters Kenedijs uzaicināja mani ieiet. Viņš bija gara auguma vīrietis, viņam bija sirmi mati un uz pieres jau bija parādījušās grumbas, taču viņa seja bija laipna.
- Es tevi pagaidīšu, - mamma man nopakaļ sacīja, un es iegāju kabinetā. Tā bija plaša telpa. Pie loga atradās rakstāmgalds un krēsls pacientam, bet telpas vidū bija divi lieli dīvāni, kur misters Kenedijs arī palūdza man apsēsties. Iekārtojos vienā no dīvāniem, kamēr viņš piegāja pie sava galda un kaut ko paņēma. Aplūkoju pārējo kabinetu – šeit bija daudz telpaugu un pie sienas atradās liels grāmatu plaukts. Kopumā šeit bija diezgan omulīgi.
- Prieks iepazīties, Emma, - viņš iesāka sarunu, apsēzdamies man pretī uz otra dīvāna. Viņam rokās bija bloknots ar baltām lapām un apzeltīta pildspalva. – Dzirdēju, pēdējais mēnesis izvērties smags.
- Vai tad mamma jums neko neizstāstīja? – noburkšķēju, sakrustodama rokas uz krūtīm. Es negribēju ar viņu runāt, stāstīt par savām emocijām un izjūtām, lielākoties tāpēc, ka vēlējos pati ar to visu tikt galā, un likās, ka misters Kenedijs to saprot.
