Ceturtdien pēc stundām devos uz darbu, kur atkal strādāja Džūlija un jauna meitene vārdā Gabriela. Viņa neizskatījās tik draudzīga kā Džūlija, tomēr neiebilda, kad Džūlija aizveda mani uz darbinieku telpu un iedeva man formastērpu – pelēku t-kreklu un tumši pelēku priekšautu.
- Neņem galvā Gabrielu, - Džūlija teica, kamēr pārģērbos. – Viņa tā vienmēr izturas pret jauniņajiem. - Sasējusi matus astē un aizvērusi savu jauno skapīti, sekoju meitenei ārā no darbinieku telpas. Strādāt ar kases aparātu es jau mācēju, tāpēc nākamās stundas meitenes apmācīja mani gatavot dažādus kafijas veidus un stāstīja par kafejnīcas darbu un kas vēl man ir jādara. Vakarā, ejot prom no darba, Andželika iedeva man bukletu ar visiem kafijas un tējas nosaukumiem, kā arī receptes, kuras man vajadzēja iemācīties līdz nākošajai nedēļai. Atvadījusies no Andželikas un meitenēm, izgāju no kafejnīcas, uz ceļa pamanīdama Railijas mašīnu. Meitene stāvēja netālu no tās, rokās turēdama divas kafijas krūzes.
- Man likās, ka tev ir tikšanās ar Saimonu, - paraustīju plecus, pieiedama meitenei klāt. Viņa pasniedza man vienu no plastmasas krūzēm, un es iedzēru jau atdzisušo kafiju. Cerēju, ka mani vārdi neizskanēs kā apvainojums, lai gan tā bija taisnība – Railija centās pavadīt ar puišiem pēc iespējas vairāk laika, lai gan pēc tam daudzi no viņiem izrādījās par īstiem idiotiem.
- Bija, bet es gribēju tevi apsveikt ar pirmo darbadienu, - viņa pasmaidīja un apgāja apkārt mašīnai, lai iekārtotos šofera vietā.
- Tehniski mana pirmā darbadiena ir rīt, - sacīju, iekāpdama mašīnā.
- Kāda starpība, - Railija uzmeta man ašu skatienu un iedarbināja mašīnu. – Vai gribi kaut kur paēst vai aizvest tevi mājās?
- Labprāt brauktu mājās. Gribi atbraukt vakariņās? – bija jau krietni pāri astoņiem vakarā, tomēr Railija varēja vakariņot arī pusnaktī.
- Labi, - meitene pasmaidīja, un atlikušo ceļa daļu mēs nobraucām, pļāpādamas par visdažādākajiem niekiem.
Kā jau biju gaidījusi, piektdienas vakarā kafejnīcā bija ļoti daudz klientu. Gandrīz visi galdiņi bija aizņemti, un daudzi vienkārši ienāca paņemt kafiju pirms iet tālāk savās gaitās. Strādāju kopā ar Bredliju, kurš gatavoja dzērienus, bet es apkalpoju klientus un slaucīju galdiņus, kad kāds aizgāja.
- Lai labi garšo, - pasniegusi divām meitenēm šķīvīšus ar kūkām, pasmaidīju, un viņas aizgāja. Nopūtos un pagriezusies atbalstījos pret leti. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, aizvēru acis. Pēdējās piecas stundas biju stāvējusi uz kājām, un nebija pat mirklis, lai apsēstos, lai gan puisis bija vairākas reizes teicis, lai eju paēst. Tomēr kafejnīcā bija pārāk daudz klientu, lai es varētu atstāt viņu vienatnē.
- Emma, - mani pēkšņi iztraucēja Bredlija balss.
- M? – iztrūkusies palūkojos viņa virzienā. Viņš stāvēja, atbalstījies pret otru leti, kas atradās pie sienas, un lūkojās uz mani. Pagriezos, lai pārliecinātos, ka nav jaunu klientu, bet es nebiju dzirdējusi durvju zvaniņu. Viss bija mierīgi. Kad atkal palūkojos uz Bredliju, viņš sacīja:
- Sen neesmu redzējis Evanu. Starp jums taču viss kārtībā? – Lai arī dzīvojām nelielā pilsētā, acīmredzot ne visi bija dzirdējuši par Evanu.
- Bredlij... - mana balss aizlūza. Pieķēros gaišām koka galdam, baidīdamās nokrist. Uz sekundes simtdaļu galvā iešāvās doma samelot un pateikt, ka viss ir kārtībā, ka Evans vienkārši ir ļoti aizņemt, taču zināju, ka jutīšos briesmīgi, ja neatklāšu patiesību. Lai arī viņi nebija tuvi draugi, mēs pavadījām daudz laika kopā, kad Bredlijs tikās ar Railiju, tāpēc viņš bija pelnījis zināt patiesību. – Evans ir miris. – Izrunājot šos briesmīgos vārdus, jutu, kā sāku drebēt. Pirms aizvēru acis un sāku šņukstēt, redzēju, kā puisis dažos soļos mēroja attālumu starp mums un aplika savas garās rokas man apkārt. Mums apskaujoties, jutu Bredlija siltumu un līdzjūtību, kas bija patiesa un nāca no visas sirds.
