Pēc ceremonijas mums ļāva atvadīties no Evana. Pagaidīju, kamēr viņa vecāki un radinieki pēdējo reizi pabūs kopā ar savu dēlu, brāli, māsasdēlu, mazdēlu, un tikai tad piegāju pie Evana atvērtā zārka. Viņš gulēja kā akmens, viņa āda bija balta kā krīts, vienīgi uz pieres rēgojās liela brūce ar brūnām, sakaltušām asinīm. Puisim mugurā bija melns kostīms, kuru bijām nopirkuši viņam uz izlaidumu. Uz izlaidumu, kuru viņš nekad nepiedzīvos. Baidīdamās, ka tūlīt nokritīšu, pieķeros brūnajai, pulētajai zārka malai un aizvēru acis. Kad biju pārliecināta, ka spēšu nostāvēt kājās, atvēru acis un, joprojām trīcēdama, satvēru puiša roku un cieši to saspiedu, cerēdama, ka viņš tūlīt sajutīs manu siltumu, manu mīlestību, un atdzīvosies. Protams, tas nenotika un nekad nenotiks. Es vairs nekad nedzirdēšu viņa maigo balsi un skaistos smieklus, nejutīšu viņa maigo apskāvienu un silto elpu sev uz kakla, nepieskaršos viņa mīkstajām lūpām... Uzmanīgi atlaidu Evana roku, un notrausu viņam no pieres tumšās matu šķipsnas. Viņš pat tagad bija tik skaists... Ak, manu Evan, kā lai es tevi aizmirstu? Kā lai pārdzīvoju to, ko pārdzīvot nav iespējams? Kā lai es nedomāju par tevi? Visi saka, ka man jādzīvo tālāk. Bet... Tas likās neiespējami. Tagad es pa īstam sapratu, kāpēc mamma arī tagad, septiņus gadus pēc tēva nāves, joprojām nedzīvo kā agrāk, kad viņš vēl bija dzīvs.
Vēlreiz aplūkojusi vēstuli, kas bija samirkusi no asarām, salocīju lapu un uzmanīgi ieliku to zārkā blakus Evanam. Zināju šo vēstuli no galvas – pēdējā pusotra gada laikā biju to lasījusi tik bieži, ka iemācījos katru vārdu, un tagad tai bija jābūt viņam blakus, turklāt es tāpat nezināju, kur citur lai to lieku.
Devos pie mammas un Emīlijas, un mēs kopā soļojām uz kapsētu, kur vajadzēja notikt otrajai bēru daļai. Atkal stāvēju netālu no Evana ģimenes, un man likās, ka Evana mamma ir gatava pati nomirt turpat uz vietas. Pīters stāvēja blakus Emetam, kurš joprojām stīvi lūkojās priekšā, it kā nesaprazdams, kas notiek apkārt. Pamanīju, ka Pīters bija pacēlis viņu mazo dēlēnu Kārteru, kuram nevarēja būt vairāk par gadiņu. Emeta un Melisas četrgadīgā meitiņa Amēlija, ģērbusies melnā kleitiņā ar melnu lenti matos, bija pieķērusies mammai pie kājām un izbrīnītām acīm lūkojās apkārt. Mazā joprojām nesaprata, kas notika, viņa nesaprata, ka viņas mīļais un sirsnīgais tēvocis Evans vairs nekad negriezīs viņu riņķī, nepirks viņai saldējumu un nemācīs braukt ar divriteni. Iedomājoties, ka arī savu bērnu viņam nekad nebūs, man atkal uznāca raudiens. Mamma pasniedza man kārtējo salveti un apskāva manus plecus.
Pēc dažām minūtēm priekšā atkal iznāca mācītājs un pateica vēl dažus vārdus, un tad jau Evana zārks tika lēnām nolaists zemē. Iekliedzos un, aizvērusi acis, aizgriezos. Pēc mirkļa sajutu kāda siltās, ciešās rokas sev apkārt. Palūkojos augšup, pamanīdama Pītera zodu. Piespiedu galvu viņa krūtīm, iekozdama apakšlūpā, un ļāvu viņam sevi turēt, kamēr viņa jaunākais brālis tika uz visiem laikiem ierakts zem zemes.
Mēs ar Pīteru nekad nebijām bijuši pārāk tuvi, četru gadu laikā mēs pat nebijām viens otram nejauši pieskārušies, bet šajā mirklī man tas nelikās dīvaini un neveikli, es gribēju, lai puisis mani tur sev klāt un neatlaiž, izlikdamās, ka tā kļūs vieglāk. Viņš patīkami smaržoja, un viņa apskāviens bija tik mierinošs. Manu ķermeni durstīja miljoniem adatu, un man gribējās kliegt, pateikt visiem, kā es jutos, tomēr zināju, ka jāsavalda sevi.
- Paldies tev, - Pīters iečukstēja man ausī. Neizpratnē mazliet atrāvos no Evana vecākā brāļa skavām un palūkojos augšup, ielūkodamās Pītera zilajās acīs. Tās tik ļoti atgādināja Evanu! – Paldies par runu baznīcā, - viņš paskaidroja, pamanīdams manu neizpratnes pilno skatienu. - Domāju, ka Evans smaidīja, kad tu to teici.
