Tear you apart /LV/

8.

- Džuljeta! Pagaidi, - pagriezos, jo kāds mani sauca. Bija piektdiena, man tikko beidzās stundas un es biju nolēmusi vakarā doties uz ballīti, kuru rīkoja kāda meitene no karsējmeiteņu komandas. Man vajadzēja laicīgi jau būt mājās, lai paspētu tai sagatavoties.

- Āron! Čau, - es neveikli sveicināju puisi, kurš bija pie manis pieskrējis. Es nezināju, kas starp mani un Āronu pašreiz bija. Kopš Eiprilas kritiena no Everesta bija pagājušas četras dienas un nevienu no tām viņš man nebija piezvanījis. Arī skolā es nebiju puisi redzējusi, tā vien likās, ka viņš ir pārvācies uz slimnīcu.

Daļa no manis bija dusmīga par to, jo tagad bija simtprocentīga varbūtība, ka viņam bija kaut kas ar Eiprilu. Taču es vainoju pati sevi par to, cik zemu es biju kritusi. Es nespēju no viņa atkratīties, jo bez Ārona es jutīšos... Viena. Lai kādus sūdus viņš nedarītu ar Eiprilu man aiz muguras, es nespēju viņu laist prom. Man bija viņu bail pazaudēt, man bija bail pazaudēt cilvēkus. Jā, viņš nezināja praktiski neko, cik es biju briesmīgs cilvēks, tomēr pie viņa es devos reizēs, kad mana dzīve juka kopā, Ārons man deva komfortu, kas man bija vajadzīgs.

- Es gribu atvainoties. Piedod. Es biju idiots. - puisis teica. Es saraucu uzacis.

- Jā, tu biji vairāk nekā idots. Tu biji..., -

- Lai vai kā, tev ir jāatvainojas Eiprilai. Viņa tiešām ir cietusi. Turklāt es zinu, ka tu to izdarīji, jo tu nebiji iedzērusi zāles. Tu tak tās tagad dzer, vai ne? -

Zāles... Atkal tās zāles.

Es tās joprojām nebiju iedzērusi. Man nebija sanācis laika, lai aizietu uz aptieku un tās nopirktu. Tomēr, kas pie velna? Ārons vēlējās lai es atvainojos Eiprilai? Par ko gan? Tas bija redzams, ka es to nenožēloju.

- Tā notiek ar cilvēkiem, kuri cenšas stāties man ceļā. Es tev ieteiktu vairs nepīties ar viņu. Atceries, kāpēc tagad skolā tevi visi mīl. Kāpēc tevi pazīst pat apkopējas. Jo tu esi kopā ar mani, - es skatījos viņam acīs, pacēlusi galvu.

- Turklāt, kāpēc tev ir vajadzīga kaut kāda Eiprila? Tev esmu es. Tu zini, ka es esmu vairākkārt labāka par viņu, - es satvēru puiša bikšu jostu un pievilku viņu sev tuvāk. Ārons iepleta acis, - Visās jomās. Es tev varu sniegt to, ko tu vēlies. Eiprila to nekad nespēs, - es iečukstēju viņam ausī un uzspiedu savas lūpas uz Ārona kakla.

- Man nekas nebija ar Eiprilu. Viņa tikai bija smagi cietusi un viņai bija vajadzīgs atbalsts. Zini, neviens viņu nenāca apciemot. Lūdzu, Letij. Manis dēļ? -

**

- Es tevi ienīstu. Es. Tevi. Ienīstu, - nošņācu, kamēr Ārons satvēris manu roku, vilka mani pa slimnīcas gaiteņiem uz Eiprilas palātu.

- Tikai atvainojies un mēs iesim, - viņš mani mudināja.

Ārons atvēra viņas palātas durvis. Es ieraudzīju Eiprilu, kurai tiešām klājās plāni. Pasmīnēju, ieraugot meitenes neapmierināto skatienu, kad es iegāju palātā.

Viņai bija uzlikta kakla ortoze un ieģipsēta kāja, plus meitenes kāja bija mazliet pacelta ar kaut kādu aparātu. Tas laikam viņai palīdz ātrāk dzīt.

- No visiem cilvēkiem, tu atvedi viņu? -

- Esi pateicīga, ka vispār atnācu. Es labāk salauztu tevi vēlreiz, - es noburkšķēju.

- Viņa to nedomāja nopietni, - Ārons man uzmeta niknu skatienu.

- Domāju gan, - es pasmaidīju.