Tear you apart /LV/

9.

Kad mēs atbraucām mājās, bija jau nakts. Lorenzo apstādināja mašīnu pie manas mājas vārtiem. Es grasījos kāpt ārā, bet tad es atcerējos, ka manam tētim ir brīvdiena, kas nozīmēja, viņš noteikti ir mājās. Ja es ienākšu iekšā pa durvīm, pirmā lieta, ko viņš darīs būs iztaujās mani, kāpēc es tik vēlu pārodos mājās un iekaustīs mani par katru manis teikto vārdu.

- Es negribu tur iet, - es noteicu, atspiedusies atpakaļ krēslā.

- Jo? -

- Lai cik perfekta es neliktos no ārienes, man arī ir problēmas, Lorenzo. - es kluso iesmējos un pagriezu galvu uz puiša pusi.

- Kādas problēmas? - mūsu acu kontakts sastapās. Neviens nezināja par to, cik patiesībā perfekta bija mana dzīve. Pat ne Martina vai Nikijs un vēl jo vairāk, ne Ārons. Es biju radusi ar savām problēmām tikt galā pati, es nevēlējos kādam izsūdzēt savus grēkus, likt sev justies vājai.

- Tu esi pēdējais cilvēks ar ko es vēlētos apspriest savu privāto dzīvi. Aizved mani pie Ārona, es pārnakšņošu tur, - es atbildēju. Pieminējusi Āronu, Lorenzo sejā parādījās tas nicinošais skatiens, kuru viņš nemaz necentās noslēpt.

- Tu esi pārliecināta, ka viņš ir mājās? Varbūt man tevi vajadzētu aizvest līdz slimnīcai, varbūt viņš ir tur un aprūpē savu pirmo pacientu? -

- Cik smieklīgi. Aizved mani vai es parūpēšos, lai slimnīcai ir vēlviens pacients, ko aprūpēt, - es teicu. Lorenzo pagrieza ķermeni uz manu pusi. Es saraucu uzacis.

- Tu tiešām domā, ka esi spējīga ievainot mani tik stipri, lai es nonāktu slimnīcā? - viņš sarkastiski iesmējās.

- Protams. Mēs visi zinām tavas vājības ar manu nazi. Es varētu pārgriezt tavu rīkli, un tu pat nepretotos. - puisis pēc manis teiktajiem vārdiem novērsās, un es apmierināti pasmaidīju.

Pēc dažām minūtēm Lorenzo piebrauca pie Ārona mājas. Es ne vārda neteikusi, izkāpu ārā no mašīnas. Tomēr tā vietā, lai Lorenzo brauktu projām, viņš uzmanīgi vēroja katru manu soli. Nobolīju acis un iegāju pa Ārona mājas vārtiņiem. Viņa pagalms bija tukšs, izskatījās, ka visa viņa ģimene jau guļ. Logos nespīdēja gaisma, Āronu vecāku mašīna bija iebraukta garāžā. Es pagalmā neredzēju  Ārona mašīnu.

Tā vietā, lai pieklauvētu pie durvīm, es iegāju Snapchat aplikācijā un aizgājusi uz Ārona profilu, paskatījos viņa atrašanās vietu. Slimnīca. Protams. Skaļi nopūtos un izgāju pa vārtiņiem.

Iekāpu atpakaļ Lorenzo mašīnā un no visa spēka aizcirtu durvis. Puisis skaļi nolamājās.

- Džuljeta! Es zinu, ka tu mani neienīsti, bet nedari pāri manai mašīnai. Es to mīlu vairāk nekā sevi pašu, - viņš nikni nobubināja, un es apspiedu vēlmi smieties.

- Kad aizcirtu durvis, iztēlojos Eiprilas galvu starp tām, - es atcirtu, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

- Ak, nē! Tad viņš vēljoprojām ir slimnīcā? Blondīnīt, varbūt Eiprila ir stāvoklī? - Lorenzo iesaucās. Es šokēti paskatījos uz viņu.

- Es tev tūlīt tā iekraušu! - es dusmīgi iekliedzos un metos viņam virsū. Es pagriezos pilnībā uz viņa pusi un ar vienu roku sāku sist pa viņa galvu, bet ar otru no visa spēka iekniebu puisim vēderā. Lorenzo skaļi smējās. Tie nebija nekādi samāksloti smiekli. Tie bija īsti, patiesi smiekli un viņu noteikti šī situācija uzjautrināja.

Es skaļi iespurdzos, kad Lorenzo pirksti aizklīda līdz manam vēderam, viņš sāka to kutināt. Es atkritu atpakaļ krēslā, tomēr Lorenzo neapstājās.