Tear you apart /LV/

19.

Es pamodos no vāja, vīrišķīga aromāta un spēcīgas, muskuļainas rokas, kas bija aplikta ap manu vidukli. Es nevarēju atcerēties pēdējo reizi, kad biju gulējusi tik labi. Parasti naktīs mani mocīja murgi, taču šī nakts bija pārsteidzoši mierīga.

Man patika šī sajūta kādu man lika just ap mani apliktā roka. Tā, it kā tā varētu mani pasargāt no visas pasaules. Es izdvesu apmierinātu nopūtu un iekārtojos ērtāk. Manas acis joprojām bija aizvērtas, man bija pārāk labi, lai celtos augšā no gultas.

Viņš brīdi sasprindzināja savu roku un pievilka mani sev tuvāk, liekot manai mugurai atdurties pret viņa rumpi. Pār manu ķermeni pārskrēja zosāda, kad viņš izdvesa snauduļojošu skaņu un piespieda savu galvu pie mana kakla. Es biju tik cieši piespiesta viņam klāt, ka sāku sakarst.

Man vajadzēja krietni palauzīt galvu, lai atcerētos, kas notika iepriekšējā naktī. Alkohols tam nebija labs palīgs. Kas bija šis puisis? Vai mēs vakar pārgulējām? Fuck...
Bija agrs pirmdienas rīts, un es biju tikko pamodusies, tāpēc es knapi varēju padomāt.

Es atvēru acis tikai tāpēc, ka saules stari iespīdēja manā istabā no pusaizvērtajiem aizkariem. Es mazliet pacēlu galvu un paskatījos uz viņa roku. Uz tās bija uztetovēts tetovējums - šķiltavas, kurās bija iedurts nazis. Saraucu uzacis. Kas pie velna...

Kāpēc uz puiša rokas atradās Lorenzo tetovējums -

Uz priekšu. Izdrāz mani kā tu tikko apsolīji.

Paliksi pie manis? Man bija grūta diena.

Kā tu ieguvi savas rētas?

Mans prāts beidzot pilnībā pamodās, un es ar mokām uzsūcu atmiņas no iepriekšējās nakts.

- Aaaaah! - es skaļi iekliedzos un ar visu spēku izgrūdu Lorenzo ārā no manas gultas. Viņš ar blīkšķi nokrita uz grīdas, un es automātiski izlēcu no gultas. Man mugurā bija tikai mans rozā mežģīņu naktskrekls, kurš tā jau knapi nosedza manu dibenu.

- Pie velna, Džuljeta, - viņš nomurmināja un ar roku berzēja savu pakausi, kuru atsita pret manu naktsgaldiņu. Sega, ar kuru Lorenzo sevi apklāja, noslīdēja nost un atsedza viņa kailo ķermeņa augšdaļu. - Ir pārāk agrs priekš tavas operdziedātājas karjeras uzsākšanas. -

- Tu mani biji apskāvis! - straujā sašutumā man aizrāvās elpa, - Un kur ir tavs krekls? -

Es piespiedu sev skatīties viņa acīs, nevis kā viņa muskuļi sasprindzinājās, pēc tam atbrīvojās katru reizi, kad viņš pakustējās. Plati pleci, spēcīgas krūtis, un no saburzītā gultas pārvalka, ko viņš bija pārklājis pār sevi, rēgojās viņa vēderprese.

Izbeidz.

- Tu burtiski piespiedi man palikt, sakot, ka tu nejūties labi, kas bija taisnība. Vakar vienīgā lieta par ko tu spēji domāt bija mans loceklis, - Lorenzo skaļi nožāvājās.

- Tu varēji mierīgi iet prom. Vienīgā lieta, ko tu spēj ir izvest cilvēkus no pacietības, - es paglūnēju uz viņu.

Es netaisījos viņam pateikties. Lorenzo negrasījās pateikties man par reizēm, kurās es izglābu viņa dzīvību. Tad kāpēc man bija jādara kaut kas, ko viņš pat nebija pelnījis?

Lorenzo piecēlās no gultas un devās uz vannas istabas pusi. Es paspēju paskriet viņam priekšā, ieiet vannas istabā un aizslēgt aiz sevis durvis.

- Kuce, - viņš nolamājās aiz durvīm.

- Mollijas vannas istaba ir brīva. Starp citu, tu vari paturēt šo dvieli, - es divos pirkstos satvēru manu mīļāko rozā dvieli, kurš bija nomests uz grīdas, - Netaisos to vairāk izmantot, zinot, ka tur tu slaucīji savu locekli. -  To pateikusi, es ātri atslēdzu vannas istabas durvis, izmetu dvieli ārā pa tām un aizslēdzu tās atkal ciet.