Tear you apart /LV/

20.

Daļa ir veltīta Katrīnai, jo viņa šo momentu gaidīja vairāk, nekā savu dzimšanas dienu. Enjoy reading whore <3

- Lūdzu saki, ka Neits Martinu vairāk neapdraudēs, - Nikijs bezpalīdzīgi teica, līdz ko es biju viņam piezvanījusi.

- Neuztraucies. Es par to parūpējos. Tā bija visnožēlojamākā nāve, kādu jebkad esmu redzējusi, - es nosmējos.

- Jā... Paga, ko tu ar to domā? -

- Neko. Nikij, es tev piezvanīšu vēlāk. Patreiz esmu... Aizņemta, - es sacīju, un neatvadījusies pabeidzu zvanu.

- Vai domāji, atvilksi mani šeit, liksi man darīt netīro darbu un pati aizvilksies prom? Nekā nebija, love. Ķer lāpstu, - Lorenzo teica pēc tam, kad biju telefonu ielikusi svārku kabatā. Viņš man pameta lāpstu, kuru negribīgi satvēru un iekāpu iekšā bedrē, kura bija jārok vēl dziļāka, lai tajā normāli varētu paslēpt Neita mirušo ķermeni.

- Ja pareizi atceros, tu palīdzi man. Es tagad dodu pavēles. Taču, varbūt, ja jau tu esi tik centīgs, uztaisīsi arī Neitam kapakmeni? - es nopūtos un dusmīgi norūcos, jo Lorenzo par spīti uzbēra zemi uz manas galvas.

- Jā, jā... Mainam tematu. Kā Neits tevi sadusmoja tik ļoti, ka tu nogriezi viņa locekli, sadurstīji viņa krūtis un iedūri nazi viņa pakausī? - viņš prasīja. Bedre bija izrakta pietiekami dziļa, tāpēc ķermenis tika tajā iecelts iekšā. Mēs sākām bedri aizbērt ciet ar zemi.

- Viņš mani nokaitināja ar savu eksistenci. Ko, starpcitu, tu šobrīd dari. Tāpēc ja nevēlies nokļūt viņa vietā, aizver muti, - es samāksloti pasmaidīju un turpināju darbu. Es nezināju, cik šī vieta bija apdzīvota, tāpēc darbu vajadzēja izdarīt pēc iespējas ātrāk. Mēs atradāmies kādā man nepazīstamā mežā. Es apzinājos, ka šis bija arī diezgan riskanti, atrasties meža vidū kopā ar Lorenzo. Nekad nevarēja zināt, kas tam idiotam var ienākt prātā.

- Un ja nopietni? -

- Kāpēc tev tas interesē? Es tev prasīju izrakt bedri, nevis terapiju. -

- Man neinteresē. Es cenšos uzturēt sarunu, tas novērš piepildīt manu ideju, piesiet tevi pie šī koka un atstāt vilkiem brokastīs, - Lorenzo noteica. Bedre ar zemi aizpildījās neticami ātri. Varbūt Lorenzo bija pieredze ar ķermeņu aprakšanu.

Es negrasījos viņam to pastāstīt. Tā nebija viņa darīšana. Lorenzo nebija īstais cilvēks, kam uzticēties, un tas bija vairākkārt pierādīts. Lorenzo tā jau zināja pietiekami daudz, arī faktu, ka Martina lietoja amfetamīnu. Ja es nebūtu viņu vainojusi, varbūt viņš joprojām neko nezinātu. Es uzticējos tam puisim pārām daudz.

- Aizved mani atpakaļ uz Beverlihilsu. Ir diezgan dīvaini atrasties ar tevi meža vidū. Ja nu tu izdomā mani nogrūst no klints? - es sacīju, kad biju sapratusi, tēma bija jāmaina, ja nevēlējos viņam pateikt iemeslu, kāpēc Neitu es padarīju par malto gaļu.

- Es noteikti šo pievienošu pie mana vēlmju saraksta, - Lorenzo vēsi atbildēja un iekāpa savā mašīnā. Pēc brīža es viņam pievienojos, un puisis uzsāka braukt. Tomēr brauciens nebija ilgs, jo drīz pēctam Lorenzo noparkoja mašīnu stāvvietā, kas atradās pretī kādai kafejnīcai. Vaicājoši paskatījos uz viņu.

- Kas? Es gribu ēst. To pašu var teikt par tevi. Es nevaru normāli paklausīties mūziku, jo vienīgā lieta, ko dzirdu, ir tavs rūcošais vēders, - Lorenzo atteica un atvēris mašīnas durvis, izkāpa no tās ārā. Viņš grasījās doties, līdz pamanīja, ka es paliku sēžam mašīnā.

- Tu nāksi? Nomirt badā ir diezgan apkaunojošs veids, kā pielikt sev galu. -

- Mani mati un svārki ir netīri, jo kāds tiem uzbēra zemi, - es nomurmināju un paskatījos uz saviem baltajiem svārkiem. - Kā arī, man nav naudas. -