Tear you apart /LV/

21.

Lorenzo

Es zināju, ka sekss ar Džuljetu bija slikta izvēle.

Es zināju, ka tad, kad mēs to izdarīsim, nekas vairāk nebūs tā, kā tas bija. Es, protams, biju pārgulējis ar vairākām sievietēm. Es domāju, ka biju piedzīvojis visu... Tomēr es kļūdījos.

Es pat nevarēju aprakstīt to, ko mēs izdarījām. Sekss tam likās pārāk pliekans. Tas bija kautkas, ko es ilgi sevī biju slēpis. Džuljeta bija atslēgusi manis tumšāko versiju, un es šaubījos, vai jebkad spēšu to atkal aizslēgt ciet. Es pat necentos noliegt, tā bija labākā nakts manā mūžā, un es vēlējos viņu sajust atkal.

Man vajadzēja no viņas turēties pa gabalu, tomēr lai cik ļoti es no viņas izvairītos, Džuljeta, pašai sev nemanot, vilka mani arvien tuvāk sev. Ar katru dienu, es arvien vairāk sāku ienīst sevi. Atriebties un salauzt viņu gabalos - tāds bija mans mērķis. Es negrasījos atkāpties no sava mērķa, bet ar katru reizi tas kļuva arvien grūtāk. Būtu to izdarīt vieglāk, ja Džuljeta būtu parasta meitene.

Viņa nebija kura katra.

Apsēstība. Naids. Kārdinājums. Ļaunums. Viņa bija visas šīs lietas un vēl vairāk.

Es nekad neesmu nevienu tik ļoti gribējis, un es nekad neesmu tik ļoti par to ienīdis sevi. Manā prātā atskanēja vārdi, kurus es izteicu viņai.

No visiem cilvēkiem pasaulē, kāpēc tieši viņa? Man būtu jāienīst tas, cik ļoti man patika sajūta, kurus man radīja Džuljetas glāsti. Es vēlējos nogriezt viņas pirkstus kā atriebību stulbajai kņudoņai vēderā, kura radās katru reizi, kad viņa man pieskārās.

Es nevienam neļāvu sev tā pieskarties. Iemesls bija vienkāršs - man tas riebās. Vienalga, vai tā bija parasta sadursme veikalā, vajadzību apmierināšana vai sitiens ar pātagu. Cita cilvēka pieskārienu es varēju just uz savas ādas nedēļām ilgi. Es nevarēju aprakstīt to sajūtu. Tas bija kā kailam atrasties apsnigušā laukā un tikt durstītam ar sīkām adatām.

Tomēr kad man pieskārās Džuljeta... Tas bija kaut kas jauns un nebijis. Es negribēju tajā iedziļināties, jo tāpat es šim agrāk vai vēlāk pielikšu punktu. Atkāpties no tā, ko biju plānojis jau divus gadus nudien nebija manā plānā.

Tā es varēju analizēt stundām, līdz mani kāds iztraucēja. Maigas plaukstas pārklāja manas acis, un degunā iecirtās pārmērīgi salds karameļu aromāts.

- Uzmini nu, kas tas ir? - Popija pieliecās man tuvāk un iečukstēja ausī, viņas tumši sarkanajiem matiem krītot pāri manam plecam.

- Klubā pietrūka, kur pagrozīt dibenu? Šeit tu bagātus oligarhus neatradīsi, - es noteicu, ar acīm norādot uz skolas ēdnīcu.

- Es domāju, ka mēs atrodamies Beverlihilsā, - viņa tēloja, ka noslauka asaru un apsēdās man blakus, - Atceros savus vidusskolas gadus. Direktores kabinetu redzēju biežāk, nekā savu istabu. Beigās man pieriebās un aizgāju projām pati. -

Popija vidusskolas pabeigšanā nesaskatīja jēgu. Tomēr es nesaskatīju jēgu aizlaist prom brīdī, kad bija palicis tik maz. Seši mēneši, un mēs atkal varēsim atgriezties Sicīlijā.

Turklāt es nemācījos tik slikti, lai padotos un aizietu prom. Skolēni vairāk nedejoja man apkārt kā apdullušas lapsenes, kā tas bija pirms diviem gadiem. Popularitātes galu bija ieņēmusi Džuljeta. Ja tas tā nebūtu, skolēni joprojām man prasītu muļķīgus jautājumus, kā Kā tu esi dzīvs? Vai liesmas tevi traumēja? Nožēlojami. Varēja labāk pajautāt Vai liesmas nosvilināja arī tava locekļa spalvas?