Tear you apart /LV/

15.

- Apsveicu ar saderināšanos! Tā bija laba ideja to paziņot ballē. Žurnālu raksti būs ar to pilni, - Klementīna, Lorenzo un Karlas mamma smaidot teica un apskāva Molliju.

- Paldies, - Mollija atteica. Šis bija tik apkaunojoši. Mēs bijām malā, mazliet nostāk no pārējiem viesiem un sēdējām dīvānos, kuri bija pārklāti ar zīdu. Nevarēju izvēlēties vai tas bija reputācijas dēļ vai tāpēc, ka viņiem tiešām patika pavadīt kopā laiku.

Es nevēlējos te atrasties. Es gribēju doties pie pārējiem viesiem, dejot kopā ar Martinu un Nikiju, nevis klausīties mana tēta stulbajos dzīves uzskatos. Taču pieaugot, es sapratu ka no tā cilvēka ir atkarīga visa mana nākotne. Es jau no bērna kājas biju ievilkta šajos "augstākās sabiedrības" sūdos un apzinājos, ka atpakaļ ceļa te vairs nebija. Mana dzīve tā bija vienkārši iekārtota. Es nespēju dzīvot bez naudas, kas bija skumji, zinot, ka Lorenzo teiktajam ir taisnība - bez tēta naudas es būtu nekas.

Es biju nākamā Silverstounu uzņēmuma mantiniece un uz to es arī tiecos. Man bija jārāda labs piemērs citiem jau tagad. Es vēlējos būt lieliska vai nekas. Es zināju, ka nekad nespēšu padarīt lepnu savu tēti, jo viņš vienmēr manī saskatīja tikai sliktāko, tāpēc es gribēju pierādīt pretējo.

Tiklīdz manā varā būs tēta uzņēmums, es iznīcināšu viņa dzīvi gluži kā viņš sabojāja manējo. Manās rokās būs visa viņa nauda, un es būšu neapturama.

Taču Mollija un tētis bija saderinājušies, un situācija bija pasliktinājusies. Ja Mollija paliks stāvoklī, tētis savu uzņēmumu atdos viņas bērnam. Man tas divreiz pat nebija jāpārdomā. Varbūt man nogalināt Molliju uzreiz, lai tas nenotiktu? Es varētu lieliski notēlot viņas bērēs, iekšēji smejoties par savu ieguvumu...

- Džuljeta? Ko tu par to domā? - mani no domām iztraucēja tētis. Klusi ieelpoju un savilkusi lūpas mākslīgā smaidā, paskatījos uz viņu.

- Vari atkārtot jautājumu? Šī saruna ir tik interesanta, ka es pārklausījos, - es atteicu. Viesmīlis pienesa mums paplāti ar šampanieša glāzēm. Pateicos un paņēmu vienu. Iedzēru malku.

- Es jautāju, kurā datumā, tavuprāt, būtu jārīko saderināšanās svinēšana? - viņš atkārtoja savu jautājumu. Kā lai es to zinu? Visi skatījās uz mani it kā gaidītu no manis pasludinājumu par Trešā pasaules kara sākumu.

- Es nezinu... Varbūt sešpadsmitajā martā? - es paraustīju plecus.

- Bet tā ir tava dzimšanas diena, - tētis atgādināja. Nevar būt, Šerlok.

- Taisnība. Tā ir arī diena, kad mamma tevi pameta, - es atbildēju. Viņa pameta arī mani, bet to es izvēlējos neteikt.

Mollija pārsteigti noelsās, un Džeimss pieliecās pie Klementīnas, lai kaut ko iečukstētu ausī. Manas lūpas savijās negantā smīnā. Es dievināju nolikt cilvēkus pie vietas, it īpaši ja neviens no tevis to nebija gaidījis. Paslēpu savu smīnu, iedzerot vēlvienu šampanieša malku.

- Džuljeta, kā tu... - tētis izskatījās pārskaities, tomēr savu teikto pabeigt nepaguva.

- Vai kāds ir redzējis Lorenzo? Es viņam zvanīju septiņpadsmit reizes un nevienu no tām viņš nav pacēlis, - Karla, Lorenzo māsa beidzot ierunājās, tādējādi pārtraukdama manu tēti. Paldies, Karla. Šī noteikti nav īstā vieta, kur strīdēties, zinot kā mani un tēta strīdi parasti beidzās.

- Atslābsti, meitiņ. Viņš noteikti aizbrauca mājās. Viņam tāpat šeit nav vietas, - Džeimss smejoties atbildēja. Karla neapmierināti paskatījās uz savu tēti.

- Kā tu vari tā teikt? Viņš ir mans brālis, augstā debess. Ja nu ar viņu ir noticis kaut kas slikts? - Karla nopūtās un izbrauca ar roku cauri saviem īsi apgrieztajiem, melnajiem matiem.