Tear you apart /LV/

4.

Pagāja apmēram divas nedēļas kopš Lorenzo mistiskās atgriešanās no... Lai no kurienes viņš būtu nācis, es centos par to nedomāt. Es lieliski apzinājos, ka es biju pēdējā persona, kam tas būtu jāzin, vēl jo vairāk, ja pie puiša pazušanas pirms diviem gadiem biju vainojama es. Lai vai kā, viss, kas notiek, notiek ar iemeslu. Es necentos ar Lorenzo runāt, es pat necentos skatīties uz viņa pusi. Es viņa klātbūtnē jutos neērti un nekomfortabli. Plus, Lorenzo lieliski mācēja padarīt mani ievainojamu, tāpēc es turējos no viņa pa gabalu. Ja godīgi, viņš mani biedēja.

- Āroooon, vēl desmit minūtes, lūdzuu, - es miegaini sacīju un saķēru puiša roku. Ārons jau bija paspējis izkāpt ārā no manas gultas. Jā, mēs jau atkal kavējām. Āronam nebija problēmas no rīta piecelties, tomēr man - lai cikos es iepriekšējā naktī aizietu gulēt, nākamajā rītā es tāpat vienmēr jutos kā sapuvusi jāņoga.

- Letij, mēs pamodāmies pirms desmit minūtēm. Un mēs kavējām desmit minūtes. Tā kā, čop čop, taisāmies! - Ārons iesaucās. Puisis bija jau iegājis manā vannas istabā. Sadzirdēju, kā Ārons atgrieza vaļā ūdens krānu, nospriedu, ka viņš sāka mazgāties.

- Tu esi tik garlaicīgs, ka es gribu nošauties, - es klusi noburkšķēju un piespiedu sevi izkāpt ārā no gultas.

Es Āronu mīlēju no visas sirds. Viņš bija gadījies pirmais puisis, kurš gribēja būt ar mani, ne tikai dēļ manām krūtīm vai dibena. Mēs bijām kopā jau trīs mēnešus. Manam tētim Ārons ne pārāk patika, tomēr... Tētim nekad nepatika neviens puisis ar kuru es biju satikusies. Tas bija nedaudz dīvaini. Tā kā... Neļautu man iet prom. Tāpēc lielu daļu sava brīvā laika centos pavadīt ārpus mājas. Mans tētis bija stipri dīvains

***

- Kāda mums ir pirmā stunda? - Ārons prasīja tiklīdz bijām iegājuši iekšā skolā. Iekšā valdīja klusums, stundas jau sen bija sākušās.

- Nezinu, man uz pieres nav uzlikts stundu saraksts, - nomurmināju. Es vēljoprojām biju miegaina. Mēs piegājām pie lielā stundu saraksta, kas bija pielikts pie gaiteņa sienas.

- Tev ir sports, man jāiet uz ķīmiju, - puisis noteica un pagriezies uz manu pusi, uzspieda uz manām lūpām ašu buču, - Tiekamies vēlāk, - viņš pasmaidīja un ātrā solī devās uz ķīmijas kabinetu.

***

Apģērbusies sporta tērpā, skrēju uz sporta stadionu, pa ceļam saņemot savus matus zirgastē. Atvērusi stadiona vārtiņus, jau pa gabalu varēju sadzirdēt vairāku skolēnu balsis un vienu nabaga skolotāju, kurš centās pārkliegt skolēnus.

Es pietupos zemē un sasēju ciešāk kurpju šņores.

- Secrets i have held in my heart, are harder to hide than i thought, maybe i just... - dungoju pie sevis vienu no manām mīļākajām dziesmām, līdz *kāda* balss lika man salēkties un piecelties augšā.

- Arctic monkeys? Nezināju, ka tik neattīstītai personai ir tik laba mūzikas gaume, - Lorenzo sēdēja tribīnēs un uzmanīgi mani vēroja. Dievs, kā es viņu tur nepamanīju? Es nepaskatījos uz puiša pusi un ātrā solī gāju pie savas klases, kura izskatījās, ka bija sākusi spēlēt tautas bumbu. Tā doma, ka puisis atradās man tuvumā, udzena man drebuļus.

Tomēr mans temperaments domāja citu, un tikusi gabaliņu tālāk apstājos, lai pagrieztos. Galu galā, es nepaliku atbildi parādā.

- Kādā ziņā, neattīstīta? Vēl līdz šim brīdim neviens nezin, ka pateicoties man, tava mājele tagad ir pelni. Brīvdomātāja, jā... Neattīstīta? Nedomāju gan, - es atbildēju, piespiedusi sevi ieskatīties puiša acīs. Lorenzo piecēlās no tribīnēm un nāca uz manu pusi. Viņš nostājās man pretī un es pagriezos pret stadionu.